Savam brālim sargs

Ziņo astotā apgabala tiesnesis

Lai Skaistums mūžam ar tevi.

Kā bija vēlēts, liku katram desmitajam ņemt lāpstu un ieročus un visiem kopā doties uz vietu, kur neviens nedrīkst atrasties. Viņi saņēma arī pārtiku trijām dienām.

Sen nav redzēts tik brīnišķīgs saulriets kā šodien. Zāle ir koši zaļa, un no meža pūš smaržīgs vējš.

Lai arī pie jums viss ir tāpat, un lai visi veseli.

Astotā apgabala tiesnesis.

tķ * *

Zari draudīgi liecās zem viņa smaguma, taču nepaguva nokrakšķēt: spēcīgi sašūpojies, Piteks — nē, ne Piteks, bet vēl Nhashušvasams, kā viņu īstenībā sauca —• pārlidoja uz nākamo koku. Rokas nekļūdīgi aptvēra

paredzēto zaru, kājas vienā rāvienā pievilkās pie vēdera, atsperīgi iztaisnojās — un atkal acumirklīgs lidojums, cits zars. Tagad ātri uzlēkt uz tā, piecelties, aizskriet līdz stumbram, aptvert to ar rokām un kājām, vienā mirklī uzrāpties divus augumus augstāk, pieķerties pie zara, turoties rokās, nokļūt līdz tā vidum; no jauna ceļi pieskaras pie krūtīm, tad kājas iztaisnojas — un ķermenis vēlreiz aizzib pa gaisu pāri tukšumam …

Lejā auga krūmi, tur nevarēja tik ātri paskriet, uz zemes viņš nenoķertu briežu māti, neatnestu gaļu sievietēm un bērniem.

Šeit, augšā, viņš to apdzina. Garām skriedams, ievēroja divas putnu ligzdas — vēlāk, tās nekur neaizlidos. Mēle no siekalām bijā kļuvusi smaga. Piteks ātri, pie- placis stumbram (kāds zars noskrāpēja krūtis, mednieks to pat neievēroja), nolaidās līdz pašam apakšējam resnajam zaram, sakņupa un, gatavs lēcienam, sastinga.

Lejā parādījās briežu māte. Tās skrējiens pierima. Nāsis cilājās. Viņa pacēla kāju nākamajam solim. Atskatījās.

Piteks bez skaņas nogruva no augšas tieši dzīvniekam uz muguras.

Ar abām rokām aptvēra lokano kaklu. Briežu māte no trifeciena sabruka. Nokrakstēja skriemeļi.

Uzvaras kliedziens, dzīvespriecīgs pašpārliecības sauciens. Tas esmu es, mednieks! Es, stiprais un ātrais! Es nesu gaļu. Esi Es!

Kas tur lejā krūmos sakustējās? Kas? …

* * *

.7*

195

Lēni un dobji zvanīja zvans. Čīkstēdamas vērās celles durvis. Garais gaitenis bija mikls un vējains. Brāļi devās uz rīta lūgšanu. Blāvi dega sveces. Sarkanīga

blāzma atstarojās acīs. No ēdamtelpas nāca kāpostu smarža. •

Brāļi gāja lēnām. Kādreizējie zemnieki, karavīri, amatnieki devās izlūgties piedošanu par daudzu paaudžu grēkiem. Par lieliem grēkiem.

Lai nāk tava valstība, kungs, lai notiek tavs vārds!

Gāja arī brālis Nikodims. Gāja, ierasti kustinot lūpas, dvēselē tuvojoties dievam. No dzeldīgā aukstuma plaukstas slēpa piedurknēs.

Tas kungs šobrīd negribēja uzklausīt, un domas vērsās nost no augstākā, tās vilka lejup, pie zemes pīšļiem.

Saimniecība nebija bagāta, taču zirgs bija. Strādāja bez atpūtas. Tāpēc arī dzīvot varēja. Kā visi.

Kā tad pietrūka?

Trūka kā cita. Augstā, cēlā. Tāds viņš bija piedzimis. Jaunāks būdams, pa naktīm raudāja. Dvēsele smaka nost. Domāja: vai zirgs kalpo man vai es zirgam? Sēju labību, lai ēstu, bet kālab ēdu? Patiešām, cilvēks ir tikai pīšļi pasaules vējos.

Sapņoja: cilvēkam nevajadzētu rakties pa zemi. Pasaulē ir skaistums, to dievs devis cilvēkam ar lielu nodomu. Bet cilvēks to neredz, bradā kājām.

Reiz nodomāja: skaistums ir no dieva, skaistums ir dievā. Un doma neatlaidās. Viņš neizturēja, pameta visu. Atstāja vienīgajam brālim. Atvadījās. Un aizgāja.

Sen tas bija …

Nikodims lūdza dievu nedomājot, ierasti klanoties, meta krustu, bet domas klaiņoja tālumā.

Neatrada skaistumu arī klosterī, aiz ozolkoka sētas, aiz,stiprām sienām, kas celtas no kaļķiem, jauktiem ar vistu olām.

Jau sāka domāt un šaubīties: vai tiešām skaistums pastāv? Vai tas domāts cilvēkam? Varbūt tie pastāv katrs par sevi, un cilvēks lien kā uts pa kreklu un nesaredz, tādēļ ka tas nav dots?

Nopūtās mūks brālis Nikodims. Vēl ilgi jāstāv. Salst ceļi, bet nekas, ir pieradis, sen jau pieradis.

Brālis Teofīls piebāza klāt bārdu, klusi — tikai Niko- dimam pašā ausī:

— Runas klīst — poļi nākšot uz mums karot.

Nikodims pārmeta krustu:

— Dievs palīdzēs …

— Karalis Stefans. Tie garām mums nepaies, nav cita ceļa.

Mūks pamirkšķināja acis, neko neatbildēja. Varbūt bija ieraudzījis — retos dzīves Mīžos cilvēks gara acīm kaut ko tādu var ieraudzīt — sevi uz vaļņa, nevis lai aizsargātu brāļus no pasaulīgiem kārdinājumiem, bet stātos pretī visiem, kuri nāk no rieta puses. Sevi uz vaļņa un smagu bultu, kas lēni lido aizvien tuvāk un tuvāk, kā grūtā sapnī, ko uzsūtījis pats nelabais. Lido, un tev nav kur dēties …

Ardievu, baltā pasaulīt, kungs, piedod grēkus.

Ardievu, skaistums neiepazītais …

* * *

Saldas ir cītaru skaņas, bet skanīgāk atsitas bronza pret bronzu, zobens pret krūšu bruņām, šķēps ieduras stingri nostieptajā vairogādā, šūpojas sekste uz bruņu- cepures.

Kāpēc cilvēks dzīvo? Lai cienīgi nomirtu.

Kāda ir cieņas pilna nāve? Tikai kaujā.

Karavīrs krīt kaujā, un Sparta to apraudās un priecāsies, ka vēl ir īsti vīri.

Izaugs bērni, paņems tavu zobenu un uztrīs, lai vienā vēzienā nocirstu melnās bārdas kopā ar galvām.

Krūtis ieelpo Termopilu vieglo gaisu. Vēli Vēl!

Solis sānis — un šķēps aizlido garām. Nespēcīgi no- šķind pret akmeni tev aiz muguras.

— A!