Savam brālim sargs

— Mācāmies vai mācījāmies … Mums vienmēr māca vienu un to pašu. — Vecākais pamāja uz visjaunāko puišeli. — Es pabeidzu skolu pirms desmit gadiem, bet viņš vēl' divus gadus mācīsies. Taču mums mācīja to pašu, un to mācīja jau viņa tēvam un manējam ari…

— Un jums tas nepatīk?

— Iespējams, ka patiktu. Taču saproti… — Viņš brīdi klusēja, it kā šaubītos. — Saproti, man grūti paskaidrot. Katram no mums… un ne tikai mums, bet ļoti daudziem… ir tāda sajūta, it kā mēs vienmēr tā nebūtu dzīvojuši, it kā senatnē viss būtu bijis citādi. Jau kopš bērnības mums saka, ka tā ir aplama sajūta, un droši vien tā ari ir, jo es ļoti labi zinu, ka tad, kad viņš (mājiens uz jaunākā pusi) piedzima, viss bija tieši tāpat kā pašlaik. Taču viņš atceras, vai saproti — atceras, ka bijis citādi. Tāpat ir man un citiem. Tas nav bijis, taču mēs to atceramies. Vieni sevī apspiež šīs atmiņas un dzīvo tā, kā prasa Līmenis, bet citi nevar: piemēram, mēs. Mēs atceramies, tomēr mums neatļauj atcerēties un runāt. Taču mēs meklējam. Ja kaut kas tiešām ir bijis, tad nevar būt, ka nekas nav saglabājies, ka nav nekādu pierādījumu. Mēs meklējam un ceram atrast.

Vai jūs jau sen meklējat?

— Manuprāt, cilvēki meklējuši vienmēr. Tikai nav atraduši.'

— Meklēja, lai gan tas bija aizliegts?

— Agrāk nebija aizliegts. Varēja meklēt visur, izņemot tās vietas, kuras bija kaitīgas. Bija viena tāda vieta. Tagad nākusi klāt vēl šī, kur mēs atrodamies. Šeit arī nedrīkst meklēt.

— Ko cilvēki darīja, ja meklējumi beidzās bez rezultātiem?

*— Es jau teicu! lielākā daļa atgriezās Līmeni. Citi, to bija maz, pameta Līmeni un aizgāja mežā. Ne šajā, bet citā, tālajā. Viņi arī tagad tur dzīvo, un runā, ka to kļūstot aizvien vairāk.

Es apdomāju. Savādi. Progresam ceļš slēgts. Nobloķēts. Nekādas attīstības. Tajā pašā laikā — tā nav tumsonība. Tas tiek darīts apzināti, tīšām, ar aprēķinu. Velns zina, kādēļ.

•— Kā viņi tur mežā dzīvo?

— Runā, ka sliktāk nekā mēs: viņiem tur daudz kā trūkst. Tomēr viņi visi tic, ka tas nebūs ilgu laiku. Tic, ka ātri sasniegs Līmeni un virzīsies tālāk.

«Ak dievs,» es nodomāju, «nabagā vecā Zeme, mūžam tu atkārtojies savos bērnos — pat šai pasaules malā… Patiešām, kur lai no sevis aizbēg?» Neviļus palūkojos Annā, bet tūdaļ novērsu skatienu.

— Jā, — skaļi es sacīju, — cilvēkiem, kas atkāpjas no vispārpieņemtajām normām, dažkārt izdodas sasniegt diezgan labus rezultātus. Tātad jūs gribat nokļūt pie viņiem?

— Vispirms mums jāatrod šeit tas, ko no mums slēpj.

— Uzskatiet, — paziņoju, «— ka jūs jau esat atraduši.

— To, kas atrodas tur, zem zemes?

— Jā. •

— Kas tas ir? Vai tu zini?

— Zinu. Es paskaidrošu. Pašlaik mums maz laika. Man arī būtu ļoti gribējies nokļūt tur, mežā. Nevis tikai gribējies — tas ir taisni nepieciešami.

Tas patiesi bija nepieciešami, ja patur prātā, ko mēs gatavojāmies darīt ar viņu spīdekli, tātad ar viņiem visiem. Tas, ko biju uzzinājis, liecināja, ka uz planētas bez šīs sabiedrības eksistēja vēl arī cita. Jāglābj visi

cilvēki, tātad mums nav tiesību neko iesākt, kamēr nebūsim vienojušies ne tikvien ar šiem, bet arī ar tiem, kas dzīvo mežā. Patiešām — jo tālāk, jo trakāk! Atkal pašķielēju savā hronometrā.

— Paskaidro vēl, lūdzu, ko nozīmē — cilvēki no cilvēkiem un tie — cilvēki no pudeles, vai?

— No Trauka, —• Anna mani izlaboja. —• Es jau tev teicu: no Trauka.

— Jā, — atbildēju, — protams, teici. Atvaino,

— Cilvēki no cilvēkiem ,,, — puisis atkārtoja. — Vai saproti, tie, kuri aizstāv Līmeni, saka tā: ja visi cilvēki dzimst vienā vietā Traukā, tad arī eksistēt tie var tikai vienā, kā lai to pasaka — vienā . i,

— Tikai vienā sabiedrībā, — es palīdzēju.

— Iespējams, Piemēram, mežā nav Trauka, un tur nedrīkst dzimt cilvēki. Tāpēc to tur arī nebūs nekad tik daudz kā Līmenī.

— Atvaino, — es nesapratu un atkal neviļus pavēros Annā (viņas klātbūtnē negribējās runāt par šo tēmu).

— Kāpēc mežā cilvēki nevar dzimt normāli, kā visi?

— Visi taču piedzimst Traukā! Es jau teicu, ka mežā Trauka nav,

— Bet… — es sapinos, taču galu galā izšķīros.

— Vai tad bērnus nedzemdē sievietes? Viņi saskatījās.

— Atmiņa mums saka, teica cits jauns puisis,

— ka tā ir bijis. Mēs jūtam, ka tā jābūt. Nezinu, kā paskaidrot, bet mēs jūtam. Taču.,. mums tā nav.

— Vai tu gribi teikt… ka jums nav mīlestības? Viņš pasmaidīja.

— Ir… Nē, tā nedomā, mēs zinām, kā var dzimt bērni. Cilvēki no cilvēkiem. Tikai… tiklīdz tas sākas ,..

— Es saprotu, — steidzīgi apstiprināju.

-— To uzskata par slimību. No tās ārstē. Iespējams, ka tā patiešām ir slimība: runā, ka mežā no tā pat esot miruši. Vai tu domā, ka nav tiesa?

— Kāpēc? — drūmi sacīju. — Tiesa gan. Varēja ari mirt. Tomēr *,. Labi, par to vēl pagūsim parunāt. (Velns tos rāvis, pie sevis nodomāju, viņiem pat cilvēciski dzemdēt neļauj, tas vairs nekur neder. Neizprotami, bet nāksies izprast. Tikai ne tagad.) Taču tu teici — tavs tēvs …

—• Protams. Kurš mani paņēma, un uzaudzināja. Tagad stāsti tu.

Liekas, viņi no manis kaut ko gaidīja.