Savam brālim sargs

Izlīdu no tuneļa. Anna stāvēja tur, kur biju to atstājis. Viņa jautājoši pavērās manī, un es teicu:

— Liekas, esam atraduši to, ko meklējām.

—• Es paskatīšos, — viņa apņēmīgi paziņoja.

— Diez vai ir vērts, — es šaubījos. Eja varēja pēkšņi iebrukt, bet ar Annu nemaz negribēju riskēt.

Viņa pat nepagodināja mani ar atbildi un apņēmīgi nolēca lejā.

Pastāvēju, raudzīdamies apkārt. Neviena nebija, tikai augšā putni paretam aizspurdza no koka uz koku. «Kur tad apsardze?» nodomāju. Ja ir kāda vieta, kur nevienu nedrīkst laist klāt, tad visvienkāršākais ir nolikt sardzi, un viss kārtībā. Vai viņiem šeit būtu cita loģika? Iespējams, tikai es nevarēju izprast — kāda.

Nanika-Anna parādījās ejā, es palīdzēju viņai izlīst.

Arī viņa izskatījās mazliet vīlusies, starp citu, es jau iepriekš zināju, ka tā būs.

— Nesaprotu … — viņa iesāka.

—- Viss kārtībā, — nomierināju viņu. — Tieši tas, kas te guļ, ir atlidojis no turienes. —- Es pacēlu roku pret debesīm.

— Un ar to tiešām atlidojuši cilvēki?

—- Cilvēki gan.

— Vai tu to pavisam noteikti zini?

— Pilnīgi. Tāpat kā to, ka tieši no šiem cilvēkiem jūs visi esat cēlušies. — Te gan es kļūdījos, bet tobrīd to vēl nezināju. — Tikai nevaru saprast, — piebildu, — kāpēc to no jums pūlas slēpt.

— Mēs arī nesaprotam. Droši vien kaut kas ir.,. nezinu. Kāpēc tu esi tik pārliecināts?

— Redzi.tЈ mēs jau arī esam atlidojuši pa to pašu ceļu!

— Vai tiesa?

«— Ak dievs . ?*

— Tas nozīmē, ka tu esi — tāds cilvēks?

— Kāds?

— No kura — dzimst cilvēki…

— Vai zini,«— teicu, — vispirms noskaidrosim terminoloģiju. Es tomēr īsti nesaprotu. Vai tu nevarētu izstāstīt, lai man viss būtu skaidrs, ņemot vērā, ka neesmu tik jauns un tik gudrs, lai aptvertu uzreiz?

— Saproti… — viņa neapņēmīgi iesāka un tūlīt pat apklusa. Jo iekliedzās putns. Anna satrūkās. Pārsteigts vēroju viņu. Viņa izstiepa lūpas un arī pūlējās atdarināt putna kliedzienu. Atklāti sakot, ja es būtu putns, nenoticētu viņai ne par kapeiku — tik ļoti šī skaņa nelīdzinājās putna kliedzienam. Lai gan, protams, ir visādi putni, tomēr diez vai kāds no tiem, vēloties kaut ko nodziedāt, sāk šņākt, piepūšas un rezultātā izdveš

ko līdzīgu neiznēsāta cālēna čiepstienam. Tomēr viņa to izdarīja, bet neviens lētticīgs putns neatsaucās.

— Izlikās, Anna skumji noteica. — Vēļ par agru.

Palūkojos pulksteni. Uz šīs planētas laiks ritēja ļoti

ātri. Ar Suvalovu varēja notikt — jā, daudz kas varēja ar viņu notikt. Iespējams, ka uzreiz vajadzēja uzspļaut viņas pūišiem un meklēt zinātnieku? Taču es zināju, cik slikti tādos gadījumos ir bez pavadoņiem un bez novērotājiem…

Teicu Annai:

— Tu ļoti skaisti svilpo. Atļauju tev ar to nodarboties ar! kuterī. Taču, ja tavējie neparādīsies … teiksim, pēc pusstundas, mēs vairāk nevarēsim gaidīt. Nāksies lidot.

Es jau domāju, ka viņa, paklausot sievietes rakstura pirmajam impulsam, tūlīt pat vaicās: «Kurp?». Viņa to nedarīja, bet teica:

*— Pacieties. Viņi iznāca ātrāk par mums, bet iet kājām. Jāgaida vēl tikpat ilgs laiks, cik mēs jau asam ceļā.

Vēl apmēram stunda, es sevī aplēsu un nodomāju, ka arī ar stundu nepietiks, ja vien viņi netaisās visu ceļu skriet. Vēlāk izrādījās, ka neesmu viņus pienācīgi novērtējis. Pagāja stunda. Pa šo laiku vēlreiz ielīdu pie kuģa, bez panākumiem meklēju ieeju, bet pēc tam tāpat sēdēju un skatījos Annā. Viņa klīda no koka pie koka, ik pa brīdim norāva kādu lapiņu, paostīja un pagaršoja, bet es tīksminājos par viņu, cenšoties, lai skatiens nebūtu pārāk smags. Tiklīdz mazliet atslāba uzmanība, tūlīt sāka likties, ka te ir Zeme, ka vēl joprojām ir divdesmitais gadsimts un viss vēl ļoti, ļoti labi.

Pagāja stunda, un es, celdamies augšā, teicu:

— Anna, vai ar viņiem nekas nevarēja notikt ceļā? Varbūt…

Apstājos pusvārdā, jo aiz kokiem parādījās cilvēki. Anna iesmējās un, uzmetusi man paviršu skatienu, gandrīz skriešus devās tiem pretī.

Paliku uz vietas un, raugoties viņos, centos sev radīt vismaz pirmo priekšstatu par cilvēkiem, uz kuriem man tagad droši vien nāksies paļauties.

Viņi — pieci vīrieši un trīs meitenes (neskaitot Annu, jo viņu es pie tiem vairs nepieskaitīju — viņa bija kopā ar mani, nevis ar citiem, un viss) — bija labi noauguši, bet pirmām kārtām izcēlās viņu grācija. Ikviena kustība tiem bija skaista. Mana laika cilvēkam tas izskatītos pārlieku uzspēlēti un teatrāli, bet viņiem iznāca dabiski, un likās, ka citādi viņi nevar un nemāk. Šeit, mežā, viņi bija savā vietā, it kā te būtu dzimuši un auguši, viņi bija tikpat neatņemama meža sastāvdaļa kā paši koki. Tas man patika. Patika arī viņu apģērbs — mēs savā laikā tā ģērbāmies vasaras atvaļinājuma laikā kūrortos. Man neizdevās viņiem atrast nevienu krāsu sakopojumu, kuru varētu nosaukt par bezgaumīgu vai vismaz apšaubāmu. Protams, mana gaume nav etalons, bet man pašam tā ļoti svarīga. Pirmais iespaids bija

labvēlīgs, un ap sirdi kļuva mazliet vieglāk.

* » *