Savam brālim sargs

Zemes attīstība nogāja garu ceļu, līdz nonāca pie tā. Tas bija dabiski, saprotami un skaisti.

Taču šeit…

Tu nezini, cik saprātīgu būtņu dzīvo uz šīs planētas, kura tik neizteiksmīgi nosaukta par Otro Dāla planētu. Pat nezini, cik lielā mērā tie līdzīgi vai atšķirīgi no cilvēkiem. Tas tev arī nav svarīgi. Un, sapratis, ka planēta apdzīvota, vispirms tu izjuti prieku: cik labi, mūsu kļuvis vairāk!

Ja vien nedraudētu briesmas Zemei! Ja varētu briesmas novērst ar kādu citu paņēmienu, kas neapdraudētu šīs pasaules intereses…

Taču tu neredzi tādu paņēmienu.

Lai pierādītu teorēmu, nepieciešami postulāti —< visvienkāršākās pamatpatiesības, tik vienkāršas, ka tās rtav jāpaskaidro, bet tiek pieņemtas kā fakti5 fakti nav jāpierāda.

Kā rīkoties mūsu gadījumā?

Jāglābj Zemes cilvēce.

Nē, tik īsi ne. Šis postulāts ir mazliet sarežģītāks.

Uzliesmojuma iespējamība ļoti liela. Konsultācijas ar Zemi, kas sākumā likās tik dabiskas, praktiski nav iespējamas, Nepietiks laika. Uzvelt lēmumu uz citu pie- - ciem neizdosies.

Tātad postulāts numur viens skan šādi: Zemes cilvēce jāglābj, un tas jādara mums.

Vai šo atzinumu var apgāzt? Acīmredzot ne.

Vēl viens priekšnoteikums: jāglābj Otrās Dāla planētas cilvēce. Vai ari — mums?

Vai tā ari ir aksioma? Jeb vai te nepieciešami pierādījumi?

Atzīsties, Averov, ka šīs divas tēzes var izrādīties iekšēji pretrunīgas. Tāpēc otro pareizāk būtu formulēt šādi: Otrās Dāla planētas cilvēce mums jāglābj, ja tas netraucē izglābt Zemes cilvēci.

Jā.

Taču tad <,. tad iznāk, ka Zemes cilvēcei tiek dota priekšrocība, Ka, vismaz no mūsu redzes viedokļa, tā jāglābj noteikti, bet Otrās Dāla planētas cilvēce — tikai tad, ja pastāv zināmi nosacījumi.

Citiem vārdiem sakot — Zemes cilvēce ir labāka par to, kura dzīvo uz šīs planētas. Ar kaut ko labāka.

Vai arī mēs nevaram pārvarēt sajūtu, ka mūsu cilvēce tomēr mums tuvāka nekā jebkura cita. Tas nozīmē, ka mūsu domas par kopību, vienlīdzību un pārējo piemērojamas tikai Saules sistēmas robežās. Ka mēs nemaz tik plaši nedomājam, kā mums likās. Ka likumi, pēc kuriem mēs dzīvojam, tomēr ir lokāli un tos šeit nevar piemērot.

Pamēģināsim uzdevuma noteikumus apgriezt otrādi: tad jāpieņem, ka abas cilvēces izglābt nav iespējams. Vai tādā gadījumā jāiet bojā vienai cilvēcei vai abām? Ja vienai, tad kurai?

Averovs ievaidējās,;

Nē, tādu lēmumu nav iespējams pieņemt. Tas ir pret cilvēka dabu!

Paslepus piezagās vēl kāda doma.

Averov, vai tev tikai nav vienalga: vai lēmums vispār tiks pieņemts jeb vai to pieņemsi tieši tu?

Un vai tu justos tieši tāpat vai savādāk, ja aparatūra, ar kuru nodzēsis… nē, teiksim — ar kuru var nodzēst Dāla zvaigzni, būtu iecerēta, aprēķināta un konstruēta nevis tavā, bet kāda cita vadībā?

Citiem vārdiem sakot — vai lietas būtība ir lēmumā, vai arī galvenais ir tas, cik lielā mērā tu tajā piedalies un cik liela ir tava atbildības pakāpe?

Averovs aizsedza seju ar rokām.

Droši vien nebūs vis vienalga ..,

Nē, tas būtu pārāk necienīgi. Jautājuma būtība nav manī. Būtība ir pašā lēmumā, kas pretējs Zemes idejām.

Jā, nāksies atkāpties no idejām, kas apgūtas kopš bērnības, bet tas ir sāpīgs, traģisks, dažkārt pat iznī- ciiiošs procešs.

No idejas par visa absolūtu saglabāšanu jānonāk pie idejas par upuri kāda vārdā.

Ja nu otrā ideja arī ir pamatideja, tad, iespējams, to vajag.,,.

Nē! Nē! s

Jo tad uzreiz viss mainītos.

Jēdzieni ir nosacīti. Vēsture atgādina: kaut kāds hans, vienas tautas bende, citai ir kļuvis par nacionālo varoni.

Tava aparatūra. Tā nogalinās (kāds briesmīgs vārds!) kādu. Taču arī izglābs, izglābs daudz vairāk cilvēku! Ja nolādēto lēmumu nāktos pieņemt pat tieši tev, tad vēl nemaz nav teikts, ka kļūsi bende. Tu kļūsi glābējs, visas Cilvēces glābējs! Vai ir vēl lielāks gods?

•— Nēl — viņš atkal iekliedzās. — Nē! Es nezinu»s ?

Averovs palūkojās pulksteni un sāka steigties.

Bija laiks iet apspriesties ar Uvi Jorgenu,

Varbūt pilots būs atradis kādu ideju? Un nemaz ne- •

vajadzēs izlemt pašam? ,.,

■* * *

Istabai bija gludi apmestas sienas, tādi paši griesti un grīda no gludi noēvelētiem, cieši kopā salaistiem dēļiem. Pie pašiem griestiem vienā sienā atradās gara, šaura sprauga, acīmredzot ventilācijai. Griestos — kvadrātveida lodziņš, caur kuru iekļuva gaisma. Uz grīdas matracis: liels maiss, piebāzts ar kaut ko mīkstu. Vairāk nekā.

Šuvalovs trīskārt salocīja matraci, lai uz tā apsēstos, bet tad pārdomāja un sāka staigāt pa istabu.

— Ahā … — viņš murmināja. — Hm … Tieši tā …

Ierasti grūda kabatā roku pēc bloka, bet nebija ne tā, ne arī kabatas, kurā bija atradies aparātiņš. Jā, viņu bija pārģērbuši. Viņš pataustīja audumu. Nekas, var iztikt. Par laimi, veļu ir atstājuši. Nomainīt to gan laikam tik drīz nenāksies. Slikti. Bet var samierināties.

Vissliktākais ir tas, ka ievelkas kontakti. Tie kon- - takti augstākajā līmenī, ar kuru palīdzību visas problēmas varētu atrisināt vienīgā iespējamā ceļā.