Savam brālim sargs

Vai piekrīti, Uve?

Piekrītu.

Tātad skaidrs: Zemes un Otrās Dāla planētas neklātienes cīņā jāuzvar Zemei. Pat ja šim mērķim nāksies ziedot Otro Dāla planētu ar visu, kas uz tās.

Tu vari zvērēt» ka būtu izvēlējies citu izeju, ja tāda būtu. Karavīrs nealkst asiņu, viņš nav ne sadists, ne bende. Viņš tikai nebaidās asiņu, kad.ceļš uz uzvaru iet caur tām. Un tu neredzi citas izejas; Neredzi tāpēc, ka tās gluži vienkārši nav.

Tev nu ir skaidrs, ko tu gribi.

Taču priekšā stāv visgrūtākais: jāpārliecina tas, kura piekrišana, kaut vai formāla, ir nepieciešama, lai tava vēlme kļūtu par realitāti. Doktora Averova piekrišana. Jo pašlaik viņš ir ekspedīcijas vadītājs. Ja viņš teiks «nē», tu, karavīr Uve Jorgen, nerīkosies pret viņa gribu. Tu esi karavīrs caur un cauri un pats to zini,

Averovam jāsaka «jā».

Panākt viņa piekrišanu nebūs viegli. Averova pasaule nepazīst karu. Tā baidās no asinīm, šai pasaulei tās ir pretīgas. Viņi uzskata, ka cilvēkam jādzīvo, jo viņš ir cilvēks: Bet jūs, Uve, uzskatījāt, ka cilvēkam jādzīvo, ja viņš ir cilvēks. Ja. Un bijāt pārliecināti, ka ne katrs cilvēks patiešām tāds ir. Cilvēks ir tas, kas stiprs. Vājais iet bojā.

Viņi būtu varējuši dzīvot. Mums viņu planēta nav vajadzīga. Taču ja tie traucē dzīvot mums.. s

Averovs to nesapratīs.

Viņš svaidīsies, meklēs neeksistējošas izejas. Vilcināsies. Un novilcinās tik ilgi, ka būs jau par vēlu kaut ko iesākt un aizies bojā visi.

Averovam ir savs spēks un savs vājums. Jāizmanto gan viens, gan otrs. Vēl atlikušas dažas minūtes, lai no jauna pārdomātu visu sarunas gaitu.

Taču vispirms vēlreiz jāieelpo dzimtais gaiss un jāļauj acīm atpūsties, priecājoties par tuvo un ierasto. Par to, kur pagājuši dzīves labākie gadi. Par to, kas arī tagad rādās trauksmainajos karavīra sapņos …

Uve Jorgens atvēra acis un piecēlās. Piegāja pie durvīm, aiz kurām atradās Atmiņas dārzs. Šo nosaukumu no kapteiņa bija pārņēmusi visa ekipāža.

Bruņinieks atvēra durvis. Kajītē neviena cita nebija, un viņš nesteidzās durvis aizvērt kā tad, kad baidījās, ka var kāds ienākt un ieraudzīt.

Viņa skatienam pavērās plašs meža klajums. Patiesi, viņam iešāvās prātā, īstā vieta, kur cīņā satikties diviem bruņās kaltiem bruņiniekiem ar nolaistu sejsegu un smagu šķēpu rokā.

Nebija ne bruņinieku, ne šķēpu.

Ja kapteinis Uldemīrs to redzētu ..,

Starp citu, kapteinis nojauš. Ir grūti visu laiku dzīvot svešā ādā. Ko lai dara .. *

Bruņinieku nebija. Rietēja saule, pūta viegls vējiņš, smaržoja pēc vīstošas zāles. Lidmašīnas atradās zem maskēšanās tīkliem, un Fogelzangs, iznīcinātāja priekšgalu mazliet pavērsis augšup, gatavojās nosēsties. Uve Jorgens apstājās pie sava meseršmita un skatījās, kā nosēžas leitnants Fogelzangs, un glāstīja ar plaukstu silto, zaļo dūralumīniju.

Skaties, Uve Jorgen, viņš sev teica, skaties, jo tas tev vēl noderēs, pilot.

>5t * *

Averovs staigāja pa salonu, un viņa soļi ar katru brīdi kļuva steidzīgāki, it kā viņam būtu kaut kur laikus jātiek, jāaizskrien. Starp citu, iespējams, ka viņš nemaz nekur neskrēja, bet bēga. Bēga no domām, taču tās viņu panāca, un nebija no tām kur dēties. Domas uzdeva jautājumus, un nācās meklēt atbildes, bet ar katru reizi kļuva tās grūtāk atrast.

Doktor, Šuvalova un kapteiņa joprojām nav, — teica domas. Tas nozīmē, ka planēta viņus sagaidījusi nelabvēlīgi. Tas nozīmē — vai nu kontakts izrādījies neiespējams, vai arī tas novedis pie negaidītiem rezultātiem. Nekā dīvaina tur nav. Tā tam bija arī jānotiek.

Nē, nē, Averovs atbildēja savām domām, vēl nekas nav noticis. Kuru katru mirkli viņi var atgriezties. Vēl nav pienācis laiks pieņemt lēmumus.

Kad tas būs pienācis? — domas vaicāja. Kur ir tā robeža, aiz kuras vairs nevarēs klusēt? Mirklis, kad vajadzēs izšķirties?

Par ko izšķirties? — viņš iebilda. Ja neviens no planētas neatgriezīsies, tas vēl nenozīmē, ka evakuācijas plāni pagalam. Var būt arī otrādi: kontakts izrādījies tik veiksmīgs, ka Šuvalovs ar Uldemīru tūlīt pat sākuši pārrunas un pašlaik ir aizņemti ar detaļu noskaidro: šanu, lai atgrieztos uz kuģa jau ar gatavu dispozīciju. Mums jābūt pacietīgiem un jāgaida, jāgaida. *»

Bet ja nu jūs tā arī nesagaidīsiet? Ja tu, Averov, nokļūsi izvēles nepieciešamības priekšā: ko ziedot? Ja izrādīsies, ka bez upuriem neiztikt?

— Nezinu! — Averovs skaļi iekliedzās. — Es nezinu!

Jā, domas apstiprināja, tu nezini. Tu neesi radis upurēt, jo neviens no jums nav radis. Jūs.esat sev izveidojuši pasauli, kurā upura jēdziens pārstājis eksistēt. Taču neesat kā nākas padomājuši, ka, atstājot savu pasauli, pametat arī tās labiekārtotību un likumus. Ka šiem likumiem nebūt nav kosmisks raksturs. Ka jābūt gataviem pieņemt lēmumus, kādi nav iespējami uz Zemes.

Katra cilvēka dzīvība ir svēta. Tā ir pirmā pamatideja, kuru uztver Zemes iedzīvotājs, tiklīdz iemācījies domāt. Visi cilvēki ir brāļi. Nav savējo un svešo. Ir tikai savējie. Ikviens cilvēks, lai kur atrastos, • tavējais. Tuvākais. Radinieks. Bez kura tu nevari iztikt un kurš nevar bez tevis iztikt.