Savam brālim sargs

Mēs sēdējām pie kutera un iekodām. Tās bija vai nu agras pusdienas, vai ļoti vēlas brokastis. Tika apkārt laisti krājumi, kas bija paņemti līdz gadījumam, ja mums ar Šuvalovu sagribētos ēst. Tiesa, no kuģa mēs aizgājām divatā, un tagad bijām desmit, bet, lai cik savādi tas būtu, ēdamā pietika: šie cilvēki bija mēreni ēšanā, kaut gan neviens tos nevarētu nosaukt par vājiem. Es arī ieēdu tikai mazliet — gan aiz pieklājībās, gan tāpēc, ka ar katru minūti vairāk sāku uztraukties tin šaubīties par to, vai man būtu tā jāsēž un jāsarunājas, nevis nekavējoši jāsāk meklēt ekspedīcijas vadītāju. Mani atturēja vienīgi tas, ka sarunas, kuras sākās pēc tam, kad Anna bija mūs iepazīstinājusi, bija notērēto minūšu vērtas.

Pati iepazīšanās notika bez īpašiem pārpratumiem. Cik varēju sadzirdēt, vispirms viņi izbāra Annu, ka viņa nav sagaidījusi tos pilsētā. Viņa pusbalsī taisnojās un ar mājienu norādīja uz mani. Tad viņi beidzot atļāvās palūkoties uz manu pusi un acīmredzot sāka ievākt informāciju par nepazīstamo personu. Anna atbildēja, un to es lieliski dzirdēju:

— Tas ir mans cilvēks.

Likās, viņi nebija sevišķi apmierināti, bet par šo tēmu vairāk sarunu nebija. Es stāvēju kā imperators, kurš pieņem sūtņus, kad Anna pieveda viņus man klāt un sacīja:

— Parādi viņiem.

— Lai nokāpj lejā un apskatās, — es atbildēju. Jo nemaz neuzskatīju sevi par šī brīvdabas muzeja fondu glabātāju.

— Ne. Parādi viņiem to, ar ko tu atvedi mani.

— Kuteri? —i sapratis pārvaicāju. Brīdi šaubījos, bet apjēdzu, ka neko sliktu kuterim viņi nemaz nevar izdarīt, tāda bija šī mašīna.

— Nu, ejam.

Pamāju Annai, lai viņa iet pa priekšu, palaidu pārējos garām un noslēdzu kolonnu, saglabājot zināmu rīcības brīvību. Viņi aplipa ap kuteri kā mušas ap ievārījumu, sākumā ļoti klusu murdēja un izsaucās «ak» un «ai», bet pēc tam viens no viņiem sacīja:

-— Jā, protams, tas ir kas cits kā Līmenis. Kā tu to izgatavoji?

Ar to arī sākās saruna.

Vecākajam no viņiem vēl nebija pat trīsdesmit gadu, un runāties ar šiem jauniešiem bija diezgan jocīgi. Gandrīz uzreiz sapratu: viņiem varētu iestāstīt, ko vien vēlies, visam būtu noticējuši. Liekas, melus viņi vispār nepazina, nezinu tikai, vai šie jaunieši vien jeb vai visa tauta. Es viņus nosaucu par tautu, jo kā lai vēl tos sauktu?

— «.. Kas tad ir par lietu, meitenes un puiši? — es vaicāju, atskrūvējot vāciņu termosam, kurā šļakstēja * kafija. — Kāpēc jūs te klaiņojat, nevis nodarbojaties ar sabiedriski derīgu darbu? Kāpēc jūsu priekšniecība, kā man stāstīja Anna, ne īpaši atbalsta jūsu ekskursijas? Paskaidrojiet man tā, lai var saprast.

Viņi sāka skaidrot, un tas bija interesanti, sarunu nevarēja pārtraukt tikai tāpēc vien, ka mani nezin kur gaidīja Šuvalovs un gaidīja cilvēki kuģī. «Mazliet pa- cietīsies,» nodomāju, «jo tādu informāciju mēs vairs nekur neiegūsim: droši vien, no viņu priekšniecības viedokļa, šī informācija domāta tikai slepeniem izdevumiem, kurus mums diez vai dos lasīt. Labi, lai pagaida.»

Es klausījos un vienlaicīgi domās sistematizēju informāciju, sakārtoju to tādā kārtībā, kā taisījos izklāstīt pārējiem mūsu lieliskās ekspedīcijas dalībniekiem.

Visi astoņi jaunieši (Annu ieskaitot, deviņi) bija talantīgi. Es to sapratu uzreiz, jo visu mūžu esmu mīlējis tieši talantīgus cilvēkus, neatkarīgi no tā, kādā nozarē tie sevi atklātu. Neesmu mīlējis \rienīgi talantīgus neliešus, lai gan pienācīgi tos novērtēju. Jaunieši bija ļoti spējīgi, un tiem briesmīgi gribējās kaut ko paveikt — talantam vienmēr vajag rast i^eju kā tvaikam no katla. Ja tam nedod darbu, agri vai vēlu tas uzspridzinās katlu un visu, kas būs tuvumā. Šīs izejas jauniešiem nebija.

»— Kas jums neatļauj rīkoties? — taujāju. — Vecāki? Skolotāji? Policijas priekšnieks?

.Vecākais no viņiem padomāja un paraustīja plecus.

i— Likums, — viņš sacīja.

— Vai tad ir tāds likums, kas aizliedz izdomāt ko jaunu?

Likums par Līmeņa saglabāšanu. Vai zini, kas ir Līmenis?.

t— Domāju, ka zinu, — es atbildēju.

— Līmenis — tas ir, kā mēs dzīvojam. Šodien mēs dzīvojam tāpat, kā dzīvojām vakar. Bet vakar dzīvojām tāpat kā aizvakar. Un rīt dzīvosim tāpat kā šodien, kā vakar, kā aizvakar.

Sāku kaut ko apjēgt.

~— Tātad šis jūsu Līmenis ir iekonservēts?

— Kā — iekonservēts?

— Nu, visu laiku viens un tas pats? Progress netiek pieļauts?

Šis vārds — «progress» — viņiem nebija zināms.

«— Es taču tev saku, ir likums par Līmeņa saglabāšanu. Uz visiem laikiem. Drīkst dzīvot tikai tā kā pašlaik. Nedrīkst sliktāk. Nedrīkst labāk.

•— Tātad jūs dzīvojat slikti?

— Tu nesaproti. Mums nemaz nav slikti. Mēs neciešam izsalkumu. Skolā mūs mācīja, ka pagātnē, kad vēl nebija Līmeņa, cilvēki badojās, tas nozīmē, ka viņiem pietrūka pārtikas.

Es zināju, kas ir bads. Un nopriecājos par jauniešiem. ' ,

— Tātad jūs esat paēduši. Un, redzu, apģērbti.

Viņiem bija tik maz drēbju mugurā, ka apģērba problēma šeit patiešām diez vai varēja eksistēt. Tiesa,- laiks bija silts.

— Protams, apģērbti.. s

— Vai jūs mācāties?