Savam brālim sargs

Viņa palūkojās manī, neapņēmīgi pasmaidīja un tūlīt gandrīz nokrita, paklupusi pār dienas gaismā izlīdušu • sakni. Es pieturēju viņu un nepalaidu uzreiz vaļā, taču viņa atkal paskatījās — tā, ka sapratu, nekādu joku nebūs, gadījums nopietns. Es jau arī negribēju jokot. Sāku. domāt par ko citu: šoreiz bļodā bija nevis trīs, bet veseli desmit gudrie, visi kā izlasīti, meistari ar zelta rokām, kājām un galvām. Taču kāda gan tam nozīme? Ja bļodai stiprāks dibens būtu, mazliet garāks

stāsts mans kļūtu, — tā skanēja dziesmiņas turpinājums. Kas gaidīja mūs? Pēkšņi ar nokavēšanos noskaitos. Kopskatā problēma ir elementāra: jāpaskaidro cilvēkiem, ka draud briesmas, no šejienes jāmūk tā, ka papēži zib, — un jāapdomā, kā cilvēkiem palīdzēt. Praktiski — Šuvalovs pazudis, bet bez viņa mēs varam izdomāt kaut ko pilnīgi ^nederīgu un visu galīgi sabojāt. Laiks iet un ne mums, bet zvaigznei par labu, jo mēs spēlējam viņas laukumā un pagaidām viņai ir punktu pārsvars. Protams, varbūt Šuvalovu izdosies ātri atrast (kāds velns viņu dīdīja pazust!), bet planētas vienīgi no tālienes izskatās tik mazas, ka šķiet — vajag tikai nosēsties uz tās un viss uzreiz atklāsies kā uz delnas. Patiesībā arī vismazākā planēta ir — ai, cik liela, bet pat uz Zemes atlidot savā pilsētā vēl nenozīmē atgriezties mājās.

Tā es prātoju — par visu kopumā un ne par ko īpaši. Pa to laiku bijām nogājuši paredzētos simt un vēl divdesmit metrus, uzkāpuši ar vareniem kokiem biezi ap: augušā iegarenā paugurā, nokāpuši lejā un devušies tālāk. Tikai tad manas domas pārslēdzās uz tagadni, es pieminēju velnu un tā vecomāti, mēs apstājāmies un pagriezāmies atpakaļ.

Jo paugurs jau arī bija tas, ko meklējām, es tikai uzreiz to neaptvēru. Muļķīgi domāt, ka pat tik solīdu apmēru priekšmets kā zvaigžņu kuģis būtu spējīgs nostāvēt vertikāli simtiem gadu, lai gan nosēdies pilnīgā kārtībā, ja, protams, tas vispār paredzēts vertikālam stāvoklim. Dažas ēkas nostāv pat ilgāk, taču tās uztur kārtībā, ap tām vienmēr ņemas bars cilvēku, bet šo kuģi diez vai ilgāku laiku pieskatīja. Visticamāk, ka tūlīt pēc nolaišanās to izkrāva, nomontēja visu nost un tikai to, kas nekur nebija liekams, pameta. Labi, ja korpuss kādu brīdi izmantots dzīvošanai, kas arī maz ticams. Grūti iedomāties, ka tajā atrastos sevišķi plašas telpas, — drīzāk jau tur bija tikpat šauri kā vecajās kara laika dīzeļzemūdenēs (kad runāju par karu, domāju to, kuru pārdzīvoju pats, nevis tos, kas pazīstami no mācību grāmatām. Katram cilvēkam ir savs karš — ja runā par maniem laikabiedriem, lai svētīta viņu piemiņa). Nosēdējuši tik daudz gadu šajās sienās, cilvēki droši vien gribēja iespējami ātrāk izkļūt ārā jau gandrīz aizmirstajā plašumā, izkustināt kājas un sirdi. Nebija īsti saprotams, kāpēc viņi finišēja mežā, nevis stepē, bet tūlīt pat nodomāju: kur tas sacīts, ka toreiz šeit nebija stepe? Mežam bija laika diezgan, lai atnāktu šurp pēc tam aiz ziņkārības: kas te tāds stāv? Tā ka nekādu aplamību, šķiet, nebija.

Mēs ar Annu apgājām pauguram apkārt; kaut kur noteikti bija jāatklājas ceļam pie tā, kas gulēja zem zemes. Pirmajā apgaitā neatradām nevienu spraugu, otrajā sāku ielūkoties uzmanīgāk un drīz atradu vietu, kur zāle bija mazliet apvītuši — velēnas nebija kārtīgi uzliktas. Tās acīmredzot bija liktas nesen. Ķēros pie darba, noņēmu velēnas, ar rokām notīrīju smilšu kārtu — par laimi, plānu — un atklāju vāku no bieziem, pēc skaņas spriežot, dēļiem. Tas bija tāpat uzlikts, bez atslēgas. Saņēmu spēkus — patīkami parādīt, ka vēl šo to vari V-, pacēlu vāku un atvēru. Zem tā, pilnīgā atbilstībā maniem tālredzīgajiem spriedumiem, atradās pazemes eja.

— Stāvi šeit, — teicu Annai, — un sargā. Paskatīšos, kas tur ir.

Es ielīdu. Eja no sākuma bija stāva, tad kļuva aizvien lēzenāka, bet iet pa to varēja, tikai saliecoties deviņos līkumos."Nogāju metrus desmit un uzgrūdos sienai. Vispirms nodomāju, ka te ir nogruvums, tad paklauvēju pa sienu — ar pirkstu kauliņiem, dūri, pēc tam ar startera atslēgu un sapratu, ka tā ir no metāla.;

Atklāti sakot, biju mazliet vīlies. Biju cerējis, ka eja mani novedīs pie viesmīlīgi atvērtas lūkas, es ielīdīšu caur to, pārmeklēšu kuģi, ieelpošu senatnes gaisu… Taču lūkas nebija, arī pats kuģis no iekšpuses droši vien viss piedzīts ar zemi — diez vai tā hermētiskums saglabājās, kad tas nogāzās (droši vien ar milzīgu troksni), Te bija cieša siena, pašlaik es to uzmanīgi aptaustīju ar pirkstu galiem un sajutu pazīstamo raupjo apdeguma slājii. Šaubu vairs nebija: tas bija kuģis, kurš savā laikā izlauzies cauri atmosfērai un šeit nolaidies. Ar to tad arī jautrās Dāla zvaigznes apkaimē ieradušies senči tiem, kas pašlaik apdzīvo planētu, starp citu, arī Annas senči. Viņu vidū bijis arī kāds no tiešajiem Na- nikas pēcnācējiem (man kļuva mazliet neomulīgi no šīs domas, uzplaiksnīja aizvainojums un kaut kas līdzīgs greizsirdībai — tātad viņa agrāk vai vēlāk apprecējusies un mans vārds ģimenes hronikā nefigurē; bet ko gan citu arī varēja gaidīt).