Savam brālim sargs

Es nelidoju taisni, bet zigzagveidā. Autopilots uzturēja augstumu, un es pārskatīju mežu no savas, bet viņa — no labās puses. Mēs nolidojām kilometrus trīsdesmit, līdz Anna papurināja galvu; es sapratu, ka esam aizlidojuši pārāk tālu. Tad apgriezos un lidoju atpakaļ, un izdarīju to, kas bija jāizdara jau paša sākumā, proti, ieslēdzu analizatoru un noregulēju uz me- 151a meklēšanu. Mēs nolidojām aptuveni pusceļu līdz pilsētai, kad aparāts iepīkstējās un tā ekrāns atdzīvojās. Mainīju lidojuma virzienu, un Anna aizvēra acis. Es ievēroju — kamēr lidojām taisni, viņa bija mierīga, bet, tiklīdz vajadzēja ieiet virāžā, meitene aizmiedza acis. Viņai droši vien nepatika, ka virsma lejā sašķiebās.

Ja nebūtu analizatora, mēs būtu varējuši meklēt nedēļu un neatrast. Es biju kļūdījies. Biju iedomājies, ko tieši mēs varam atrast, un neviļus ar acīm meklēju, ja ne laukumu meža vidū, tad vismaz pamatīgu koku kritumu. Biju pilnīgi aizmirsis, ka no tā laika pagājuši daudzi simti gadu un koki paguvuši piedzimt un izaugt līdz visai iespaidīgiem apmēriem. Analizators uzrādīja maksimumu tur, kur koki bija saauguši pat ciešāk nekā citās vietās. Samazināju augstumu un vēlreiz pārlidoju šai vietai, gandrīz vai aplaužot galotnes; te nu Anna neizturēja un pati satvēra mani pie rokas:

— Ai, tā nevajag… Man bail.

Es viņu domās atkal uzlielīju — šoreiz par atklātību. Ja gribi cilvēku palielīt, iemesls atradīsies vienmēr, starp citu, tāpat kā tad, ja gribi izbārt. Analizators vēlreiz tajā pašā vietā uzrādīja maksimumu, un es sapratu, ka jānosēžas.

Saprast, protams, bija daudz vieglāk nekā izdarjt. Koki auga tik cieši, ka izspraukties caur tiem, nesabojājot kuteri, nebija iespējams. Es vēl pariņķoju virs šīs vietas un nolēmu neriskēt, — ne tik daudz ar kauliem, kā ar mūsu tehniku un savu pilota reputāciju. Iespējams, ka Uve Jorgens būtu veiksmīgi nosēdies tieši šeit. Taisni apbrīnojami, kāda viņam bija lidaparāta izjūta un reakcijas ātrums, lai gan līdz brieduma gadiem (viņš bija divus trīs gadus vecāks par mani), paša vārdiem runājot, viņš bija rīkojies tikai ar zirgiem. Bruņinieks būtu nosēdies, bet es mazliet palielināju apļa rādiusu un pēc diviem apļiem beidzot atradu vietiņu, kur varēja bez īpaša riska nosēsties.

Nosēdos bez piedzīvojumiem. Mazliet nogaidīju, lūkojoties visapkārt caur kupola pOlaroīdu. Te auga skuju koki, līdzīgi mūsu dzimtajām priedēm, tikai skujas bija garākas un pēc skata mīkstākas. Tās auga puduriem, viegli noliekdamās zem pašu svara, ne tikai uz zariem, bet arī uz stumbra, sākot no trīs metru augstuma. Līdz tai vietai stumbrus klāja gluži tāda pati miza kā mūsu priedes. Skaidrs, es nodomāju, kokus viņi līdz neat- vedaj droši vien viņiem bija sēklu rezerves gadījumam, ja planēta izrādītos kaila, taču šeit sēklu nevajadzēja, šī labuma te pietika. Jā, koki auga visapkārt, un to bija daudz aiz tiem varēja pilnīgi paslēpties Strēlnieku pulks, aiz katra koka pa karavīram, un es nevienu nepamanītu. (Es tā nodomāju, atcerējies, ka mūsu pulks reiz stāvēja tādā mežā.) Starp citu, ja tas būtu mans armijas dienesta laika pulks, tad mežā pamatīgi ostu pēc Saratovas mahorkas. Es to iztēlojos, man kļuva jautri, un es atbīdīju kupolu.

Mahorka nebija saožama. Mežs smaržoja kā jau mežs% Nevarētu teikt, ka tas tvīka smaržās, — nav jau nekāda, puķu dobe; smaržoja nopietni, dziļi un izteiksmīgi. Mirkli pastāvēju, dziļi elpojot caur degunu vairākas reizes pēc kārtas, kā to savā laikā ieteica jogi, bet vēlāk —• mediķi. Pa to brīdi arī Anna bija izkāpusi un nostājusies man blakus. Mežs viņai uzreiz piestāvēja. Viņa tajā izskatījās tikpat labi kā istabā vai garajā zālē kutera tuvumā. Viņu varētu fotografēt mūsu kutera reklāmai, ja tāda būtu vajadzīga. Lūkojos Annā, un uz mirkli man sagribējās, lai nebūtu ne kutera, ne arī to atlieku, kuras tūlīt ieraudzīsim, ne planētas, ne sajukušās Dāla zvaigznes, bet būtu mugursoma, satīta divvietīga

lelts, pāris piepūšamo matraču un daži sīkumi pārgājienam un lai tas viss notiktu uz Zemes, tur, kur priedes aug pašā jūras krastā. Lai mēs ar viņu tā stāvētu, pirms šeit uzceltu telti, mūsu pirmo, bet ne pēdējo, nekādā ziņā ne pēdējo telti.

— Anna, — teicu viņai, — te ir labi, vai ne?

Viņa pamāja.

Taču mēs atradāmies nevis uz Zemes, bet uz kaut kā pulvermucai līdzīga, un nebija īstais brīdis liriskam noskaņojumam. Mēs to sapratām vienlaicīgi, pareizāk, es sapratu, bet viņa — sajuta. Viņa novērsa skatienu, es nopūtos, piegāju pie kutera, paraudzījos uz analizatora ekrānu, fiksēju virzienu, izslēdzu aparātu un aizvēru kupolu.

Bija jāiet kādi simt vai simt divdesmit metri. Mēs sākām iet, līkumojot starp kokiem. Es gāju un domāju: priekšgalam tomēr būtu vajadzējis slieties virs koku galotnēm — vai pa šo laiku Viss tik dziļi iegrimis zemē? * Nezinu, par ko domāja Anna. Viņa izskatījās nopietna un mazliet skumja. Cribējās, lai viņa pasmaidītu, un es nomurmināju pēkšņi atmiņā atausušu dziesmiņu!

— Trīs gudrinieki bļodā Pa jūru ceļot dodas …