Savam brālim sargs

«— Tu jāj, kur gribi. Bet es tomēr iešu kājām. Man nepatīk jāt. Es došos uz mežu. Droši vien mums ir atlicis maz laika. Roka nenodrebēs. Lokanā Roka. Vēl diennakts •— un viņš nogalinās zvaigzni. Ardievu.

— Ardievu, — Georgs atbildēja.

* * »

Uve Jorgens nosēdināja kuteri pie vecā kuģa.

Tunelī smirdēja. Pilots aizspieda degunu un skriešus nokļuva līdz ieejai atomstacijā.

Kur šeit atrodas izslēdzējs?

Viņš noorientējās. Pameklēja. Atrada.

— Mēs vēl paskatīsimies… — viņš nomurmināja. — Ne jau katru reizi jākapitulē vieniem un tiem pašiem …

Viņš izslēdza atomstaciju.

Vienlaikus ar apgaismojumu nodzisa indikatori. Iestājās pilnīga tumsa. Sāka kaukt trauksmes signāls.

Uve Jorgens steidzās uz izeju. Viņš skrēja, uzgrū- žoties tuneļa gludajai sienai.

Augšā, svaigā gaisā, viņš savāca zarus un sakurināja nelielu ugunskuru, lai atgūtu spēkus un atpūstos. Pēcāk viņš aizlidos uz galvaspilsētu un atkal ieies Sargātāju Namā — šoreiz kā pilnīgs uzvarētājs.

Droši vien tur jau panika: nav enerģijas.

Viņi sūtīs šurp cilvēkus …

Nē, uz galvaspilsētu vēl par agru. Vispirms viņi jāsatiek šeit. Jāsakauj. Pilnīgi. Un tad …

Pilots smaidīdams pastiepa roku un iemeta ugunskurā vēl dažus zarus. Tie sāka sprēgāt, un skaņa bija līdzīga intensīvai apšaudei tālumā.

* Ml *

Ienāca Averovs, un Lokanā Roka pacēla skatienu uz viņu, Zinātnieks bija uztraukts, viņa acis spīdēja,

—1 Roka ..,

— Kādas ziņas?

— Zvaigzne pēkšņi kļuvusi draudīgāka .. ?

— Ahā, — Roka mierīgi noteica.

, — Protams, viss vēl var izlīdzināties. Taču pagaidām …

— Nevajag «pagaidām», — Roka sacīja, -

— Pagaidiet, inženier. Es domāju .«.

— Bija laiks domāt. Tagad laiks darīt.

Averovs lūdzoši sacīja:

•— Dieva dēļ, tikai nesteidzieties! Tik daudz cilvēku var aiziet bojā…

Roka neko neatbildēja.

— Vai tad cilvēki ir nemirstīgi? — viņš pēc brīža vaicāja.

Averovs pikti atmeta ar roku.

— Nē jau, protams! Un tomēr ..,

— Vai tad viņiem visiem nav jāmirst?

— Kas par muļķīgiem jautājumiem! Roka, vai tu smejies par mani, vai?

— Pagaidi. Kas tevi īsti uztrauc? Vai tas, ka tā viņi būtu nomiruši katrs savā laikā, bet tagad mirs. visi reizē? Ja?

— Kā tu nesaproti! Ja kāds mirst, vairākums vienmēr paliek dzīvi. Pavisam kās cits ir, ja nomirst visi uzreiz .., .

— Bet agri vai vēlu taču visi būtu nomiruši!

— Ak, tu mani nemaz nesaproti…

— Jā, doktor, nesaprotu. Tu stāstīji, ka mirusi mana tauta, arī Georga, arī kapteiņa tauta. Tagad mirs vēl viena. Kas gan te jauns? Toties tava tauta paliks. Tev jāpriecājas, doktor,

— Roka… ko tu gribi darīt?

— To, kas jādara. Tūlīt es aizvedīšu kuģi no orbītas. Noteiktais laiks ir pagājis. Mēs tuvosimies zvaigznei. Ieslēgsim aparatūru. Zvaigzne sāks dzist. Un Zeme būs glābta.

Averovs saknieba lūpas. Pēc brīža viņš teica:

— Labi, Roka. Galu galā, tev taisnība. Droši vien taisnība. Laiks rīkoties. Tomēr… pēc tam mēs atgriezīsimies šurp, lai paņemtu mūsējos. Noteikti. Es pieprasu.

— Jā, — Roka piekrita. — Mēs atgriezīsimies.

Viņš atcerējās, ka, izpildot uzdevumu, kuģis pats var

iet bojā. Lai: vienalga, vairs nebūs jēgas dzīvot.

* * *

Ieslēdzis dzinējus minimālā vilkmē, Roka aizveda kuģi no orbītas, lai pietuvotos zvaigznei vajadzīgajā attālumā. Tagad kuģi vadīja automāti. Lokanā Roka smēķēja. Viņš lēni, ar baudu izpūta dūmus, kas aizvijās tālāk platā joslā kā Piena Ceļš.

«N * *

Uzkāpis pakalnā, Piteks apstājās.

Lejā mirdzēja upe, un pļavā ganījās lopu bars. Bija silts, un zāle spēcīgi smaržoja vakara krēslā.

Viņš ieelpoja tās smaržu un apgūlās.

Laba pasaule, viņš domāja. Ļoti laba pasaule. Smaržīga un silta. Ērta un pMša. Šeit ganās lopi. Naktī var nokaut aitu, pēc tam cept un ēst gaļu. Un gulēt zālē, nebaidoties no plēsoņām, kuru šeit nav,

Vai iespējama labāka dzīve?

Jāpaliek šeit. Te ir daudz labāk nekā uz Zemes, no kuras viņš atlidoja šurp. Tā nebija viņa Zeme. Uz tās vairs nebija medījumiem bagāto mežu un ieleju, un nebija viņa tautas. Viņam negribējās atgriezties.

Lidot, viņš domāja. Nav vajadzīgs lidot. Cilvēkam jāguļ zālē, bet izsalkušam jāiet medībās. Pēc tam es kaut kur satikšu sievieti, un viņa būs kopā ar mani. Un viss. Tā es dzīvošu.

Piteks vairs nedomāja par bojāeju. Tad, kad viņš bija dzimis un audzis, par nākotni nedomāja. Tās nebija. Bija šodiena, gara un bezgalīga šodiena, kas sākās no jauna, vēl nepaguvusi beigties.

Arī pašlaik bija šī «šodiena». Pitekam ar to pilnīgi pietika.

Viņš atmeta rokas aiz galvas, aizvēra acis un dziļi un mierīgi nopūtās.

* * *

Georgs jāja, apkārt neskatīdamies. Viņš domāja.

Viņš nevarēja sev neko pārmest. Viņš vienmēr bijis uzticīgs tiem, kas viņu aicināja. Pēc Termopilām viņš tika aicināts šurp, un viņš darīja visu, ko no viņa prasīja. Viņš bija audzināts spartiskā garā un zināja, kas ir pienākums.

Lai arī nebija Spartas, nebija viņa draugu, bet bija Zeme, un uz tās dzīvoja cilvēki. Tie bija viņu aicinājuši, un vajadzēja būt līdz galam tiem uzticīgam.