Savam brālim sargs

Viņi bija nogulējuši gandrīz stundu, kad aplencēji uzspridzināja kuģa ārējo lūku. Dobja, spēcīga skaņa un grīdas satricinājums lika Uvem Jorgenam atvērt acis. Tas varēja būt tikai sprādziens. Viņš pašķielēja uz savējiem. Tie pacēla galvas, taču, redzot, ka viņš ir mierīgs, tūlīt pat atkal aizmiga.

14 — 2043

Kādu brīdi viņš gulēja nekustīgi. Atomstacijas zālē joprojām bija gaišs. Blakus, nolicis galvu uz rokām un pagriezies ar seju lejup, elpoja Georgs. Piteks gulēja nomaļus. Iekārta nomierinoši sanēja. Uve Jorgens pacēla pie acīm roku ar pulksteni. Seši. Tātad tomēr uzspridzinājuši gan. Muļķi. Tā jau nu patiešām ir centība nevietā….

Viņš uzmanīgi piecēlās, piegāja pie vienīgās izejas — ovālajām durvīm, atvēra un ieklausījās.

Ja aizturēja elpu, varēja uztvert tālu metāla čerk- stoņu. Tātad tur pēc sprādziena attīra eju.

Uve Jorgens atgriezās zālē un pamodināja savējos. Viņi acumirklī pielēca kājās, apskatīja automātus un pārskaitīja rezerves aptveres.

Gribējās ēst, bet nebija, ko.

Katram gadījumam Bruņinieks vēlreiz apgāja atomstaciju. Nē, citas izejas nebija. Vienīgi caur ovālajām durvīm tunelī, bet no turienes — caur kuģa nodalījumiem.

Tad viņš pamāja pārējiem, lai tie sēž un gaida, un arī pats, apsēdies pie durvīm un nolicis automātu uz ceļiem, sāka gaidīt.

Attāluma pieklusinātie dārdi nerima.

Tie nokļūs šeit pēc pusstundas. Ienāks tunelī, iedegsies gaisma, un tie būs kā uz delnas…

— Bruņiniek, ko mēs iesāksim?

— Atņemsim tiem vēlēšanos līst šurp.

— Vai šausim?

Uve Jorgens paraustīja plecus:

— Sarunām mums vairs neatliek laika.

Kuģis tālumā dārdēja kā dzelzs muca. Tātad tie bija ienākuši iekšā.

:jt :;« #

Varēja dzirdēt, kā, ielauzušies kuģī, cilvēki pamazām tuvojās tai vietai, kur sākās tunelis.

Viņi nāca lēnām' Droši vien gāja ar lāpām: sveces šeit diez vai varēja līdzēt.

Nekas, tunelī arī bez tām būs gaišs.

Uve Jorgens prātā pārlika. Koku te nav, šaut gaisā nevajadzēs. Lodes lidos pa tuneli, un, ja ne tieši, tad ar rikošetu kāda trāpīs.

Spēle patiešām norisināsies jau pēc citiem noteikumiem.

Tātad vajag savlaicīgi nodrošināt visu iespējamo. Pozīcijas jāieņem tālāk no ieejas atomstacijā — tunelī. Tiesa, nav ar ko aizsegties. Slikti. Taču atomstacijas zālē nedrīkst aizsargāties.

Bruņinieks īsti nevarēja iztēloties, kas notiktu, ja lodes trāpītu iekārtā vai tritija rezervuārā, bet saprata, ka nekas labs no tā nav gaidāms. Katrā ziņā atomstacija izies no ierindas. Taču viņam vajadzēja, lai tā strādātu. Nelaimes draudi vienmēr iedarbojas spēcīgāk nekā pati nelaime. Gaidāmajā sarunā ar Līmeņa Sargātājiem viņš gribēja lietot tieši draudus.

Slikti, ka tunelī ir gaišs. Ja būtu vismaz redzams, kas spīd, varētu laist pa spuldzēm kādu kārtu. Taču gaismas ķermeņi bija nomaskēti. Vai nū tā bija vajadzība, vai arī bijusi tāda mode…

Tas nozīmē, ka nāksies sevi atklāt apšaudei. Tāds jau ir karavīra darbs.

Viņš teica savējiem:

— Puiši, šurp! Un centieties trāpīt pirmie. Jo viņiem ir tādas lodes, ka pēcāk caurumus nesalāpīsiet.

— Vai tu domā, ka viņi šaus uz mums?

Uve Jorgens pavīpsnāja.

14* 403

— Šeit būs grūti aizšaut garām.

Viņš piegāja pie atomstacijas durvīm, aizvēra tās, atgriezās tunelī un nogūlās uz grīdas, sagatavojoties kaujai. Pa labi nolika rezerves aptveres, lai būtu pie rokas. Pameta acis uz savējiem. ,

— Georg, pavirzies piecus soļus uz priekšu. Tā. Pitek, turies vairāk pa labi, pie pašas sienas. Kārtībā.

Tagad viss bija kārtībā.

Tuneļa viņā galā kļuva gaišāks. Cilvēki tuvojās ieejai tajā, un aizvien dzirdamāki kļuva viņu soļi.

«Ir nu gan nelaimes putni,» Uve Jorgens domāja. «Kurp viņi lien, kā gan nesaprot, ka šī ir mūsu, nevis viņu spēle?»

Viņš tēmēja uz pirmo, kas tuvojās ar tagad jau nevajadzīgo lāpu rokā. Varēja arī netēmēt, jo šeit tik un tā nevarēja aizšaut garām, tomēr Uve Jorgens tēmēja aiz cieņas pret savu profesiju, kurā viss bija jādara nevis šā tā, bet pēc noteikumiem, rūpīgi.

Droši vien pietiks viņiem te pastaigāties, vai ne?

Uve Jorgens nospieda gaili, un pa labi no viņa sāka skanīgi lēkāt patronu čaulītes, automāts ierasti vērsās pa kreisi un šauro tuneļa cauruli pildīja sāpju un šausmu kliedzieni.

Vienlaicīgi sāka šaut vēl divi automāti.

* * *

Uve Jorgens nomainīja trešo aptveri, kad pretuguns apklusa.

Pretinieks bēga. Tunelis dunēja no skrējēju soļiem.

Bruņinieks piecēlās un devās uz priekšu. Viņš gāja uzbrukumā. Vajāja pretinieku,

Viņš gāja, līdz uzdūrās pirmajam ķermenim. Pieliecās, pieskārās tam un sajuta, ka pirksti kļūst mikli.

Tad viņš apstājās. Brīdi pastāvējis, pagriezās un aizgāja atpakaļ pie savējiem.

— Tagad mēs varam iet. Šeit mēs esam savu paveikuši.

Viņa cīņas biedri piecēlās no grīdas.

Georgs uzmeta automātu plecā, Piteks savu turēja rokā.

— Uz kurieni, Bruņiniek?

— Viesos pie Sargātājiem.

— Vai tu nebaidies no slēpņa ārpusē? — vaicāja Piteks.

Georgs atbildēja Uves Jorgena vietā:

— Kad mūk tā kā viņi, tad apstājas tikai vakarpusē.

Viņi uzkāpa uz kaut kā tvirta, vēl silta. Iet bija grūti.