Savam brālim sargs

Viņš atkal devās apgaitā pa nodalījumu. Otrais enerģētiskais kabelis, kurp tas ved aiz šķērssienas? No šī nodalījuma tas aiziet… katrā ziņā ne uz kuģa pamat- korpusu, drīzāk — pretējā virzienā. Kas tur atrodas? Pirmais kabelis acīmredzot iet uz galvaspilsētu, Bet varbūt uz galvaspilsētu iet šis? Kurp tādā gadījumā ved pirmais? Tagad viņš kustējās saliecies, gandrīz vai apostot šķērssienas. Pienāca Piteks un kādu brīdi vēroja Bruņinieka nodarbi.

— Uve Jorgen, ko tu meklē?

— Domāju, ka šeit jāatrodas vēl vienai izejai.

— Protams, ir.

— Kāpēc tu tā spried?

— Es nespriežu, — Piteks rāmi atbildēja, — Es to 398 redzu. Tu skaties uz leju. Raugies augšup, jo tā atrodas tur.

Bruņinieks pacēla acis. Nē, bez Piteka laikam gan viņš nebūtu ievērojis lūku, pat ja arī būtu griestus pētījis tikpat uzmanīgi kā šķērssienas, tik rūpīgi vāks bija iedarināts griestos.

— Kā lai tur piekļūst? Pacel mani.

— Vai tu domā, ka vajag?

— Izpildīt! — Bruņinieks pavēlēja komandiera tonī.

— Lūdzu, — Piteks piekrita un pielieca muguru.

Blakus vākam atradās tikko samanāma poga. Uve

Jorgens to piespieda, un vāks sāka slīdēt vertikāli lejup, nevis atveroties virās, bet — kā viņi redzēja — nolaižoties uz trim mirdzošiem serdeņiem. Vāks gandrīz aizķēra Bruņinieku, un tas steidzīgi nolēca no Piteka muguras. Apaļā plāksne laidās aizvien zemāk un apstājās pusmetru virs grīdas. Bruņinieks lūkojās pavēruša- mies caurumā. Tur bija gaišs. Viņš apņēmīgi uzkāpa uz lūkas vāka, un tas bez pavēles sāka celties augšup.

— Gaidīt mani! — viņš paguva uzsaukt, pirms vāks ar maigu klakšķi nošķīra viņu no biedriem.

Arī šeit bija eja, tikai šaurāka par pirmo. Piemiedzis acis, Uve Jorgens iztēlojās, uz kuru pusi no kuģa tā ved. Tad devās uz priekšu. Neredzamas spuldzes tāpat priekšā uzliesmoja un aizmugurē dzisa. Bija kluss. Jo tālāk no stacijas, jo retāk tikšķēja geigerskaitītāji. Atšķirībā no iepriekšējā šis tunelis neveda taisni, laiku pa laikam tas slaidi pagriezās, dažuviet gāja dziļumā. Tad priekšā kļuva dzirdama dobja dūkoņa, citāda nekā enerģētiskajā nodalījumā. Bruņinieks sāka iet uzmanīgāk. Tuneļa gals. Durvis. Jāatver. Jāiet iekšā.

Viņš iegāja. No šķērssienas, kur atradās ieeja, stiepās kabelis. Nelielas, apaļas telpas vidū atradās kāda iekārta. Tā nebija enerģētiska. Uve Jorgens nespēja izprast, kam tā domāta. Uzmanīgi aplūkojis to no visām pusēm, apskatījis, kā izvietoti un savienoti atsevišķi bloki, viņš nosprieda, ka iekārta atgādina milzīgu raidstaciju, kas varbūt varētu noderēt sakariem ar citām planētām, bet diez vai Līmeņa Sargātāji uzturēja sakarus ar citu planētu iedzīvotājiem… Uve Jorgens paraustīja plecus: acīmredzot pašlaik nebija vērts lauzīt galvu par šeit atklātās aparatūras jēgu. Galvenais, ka tā darbojās, tieši viņas dūkšana bija sadzirdama pat tunelī, uz telpas sienām sarežģītā ritmā mirkšķināja indikatori, it kā spēlēdami gaismas simfoniju, uzrakstītu simtiem, tūkstošiem instrumentu… Bruņiniekam ne velti ienāca prātā simti un tūkstoši: no iekārtas pēdējā bloka — apjomīgas kārbas — nāca tūkstošiem tievu vadu un, savijušies resnā tauvā, nozuda griestos. Lai cik rūpīgi meklējis, te Uve Jorgens nespēja atklāt vairs nekādu izeju. Viņš noslaucīja sviedrus no pieres; nākamajā mirklī kaut kas noklikšķēja un indikatori nodzisa, pārtrūka dūkšana.. Neizprotamā, taču acīmredzot šai cilvēcei nez kāpēc nepieciešamā iekārta bija izslēgusies. Uve Jorgens palūkojās pulkstenī. Bija pagājusi tikai pusstunda — pirms dažām minūtēm beidzies pēdējā pamiera termiņš.

Viņš izgāja ārā un aizvēra durvis. Ātri soļoja prom pa tuneli. Tā galā, pareizāk sakot, sākumā, ne mirkli nedomādams, uzkāpa uz vāka, un tas paklausīgi nolaidās un atgādāja pilotu atpakaļ pie savējiem. Viņi to gaidīja, stāvot šķietami tajās pašās vietās un tajās pašās pozās, kādās viņš tos bija atstājis.

Nu, ļoti labi. Šīs planētas valdnieku enerģētiskais centrs — atomstacija — un vēl kaut kāda nezināmas nozīmes iekārta, kas periodiski darbojas — tātad ir saistīta pašlaik ar kaut kādiem notikumiem..» Jā, ļoti labi.

Uve Jorgens juta, kā šīs mazās civilizācijas dzīvības artērija pulsē zem viņa pirksta. Tagad bija iespējams diktēt noteikumus.

Šajā brīdī viņš nepadomāja, vai vēl ir kāda jēga diktēt noteikumus. Tas nebija pats galvenais. Svarīgāk, ka tāda iespēja ir atrasta. Uve Jorgens juta gandarījumu, it kā būtu veicis kādu grūtu un neatliekamu darbu.

Pēkšņi viņš sajuta, ka ir noguris. Ļoti noguris.

Viņš pagriezās pret Piteku un Georgu un uzsmaidīja.

— Gribas gulēt, — viņš teica. — Un jums? Mūs gaida vēl daudz darba. Jāuzkrāj spēki.

Viņi pamāja — Georgs nesatricināmā mierā, bet Piteks strauji, it kā nepacietīgi.

Bruņinieks palūkojās uz gludo grīdu.

— Goda vārds, esmu gatavs aizmigt tepat uz vietas.

Viņš apsēdās, tad atlaidās guļus, novietoja automātu

sev blakus un salika rokas aiz galvas.

— Gulieties, — viņš aicināja. — Mēs esam droš i vietā.

— Viņi var šeit iekļūt, — brīdināja Georgs.

— Jo ļaunāk viņiem, — Uve Jorgens atbildēja.

Un viņi aizmiga, vienmērīgi dūcot atomstacijai, kuras mazajā kamerā trakoja saules svelme.

* * *

401