Savam brālim sargs

Nācās gan iet, gan līst, reizēm — rāpties: šī kuģa daļa bija sliktāk saglabājusies, no šķērssienām nokarājās apšuves plāksnes, mētājās kaut kādas milzīgas detaļas — droši vien daļas no iekārtas, kuru būtu vajadzējis samontēt jaunajā vietā un kura nez kāpēc tā ari nebija izmantota. Apdauzīdamies pret to izciļņiem un stūriem, Bruņinieks pusbalsī lādējās, pārējie divi klusēja. Dažreiz viņi apstājās, lai atpūstos, un viņu saraustītā elpa kā šalkoņa atbalsojās no šķērssienām.

Ikvienu klāju un nodalījumu, ikvienu kaktu Bruņinieks nesteidzīgi izgaismoja ar lukturīša staru. Izejas nebija. Tad šķērssienas kļuva retākas. Zem kājām sāka dobji klaudzēt kailas metāla plāksnes. Tās bija jau kravas telpas. Vajadzēja skatīties uzmanīgāk: ja izeja bija, tad tikai šeit, un, ja lūku varētu atvērt, tad caur zemes kārtu aiz tās viņi kaut kā jau tiktu cauri. Bruņinieks sāka iet vēl lēnāk, pārējie — arī. Pa labi un pa kreisi, augšā un apakšā tagad stiepās tievu cauruļu konstrukcijas kravas nostiprināšanai. Bija jālien tām cauri kā dzelzs mežam. Pēc tam viņi nonāca brīvākā vietā, Bruņinieks aplaida visapkārt gaismas staru un ieraudzīja melnējām lūku.

Tā bija atvērta, taču zeme nebija sabirusi nodalījumā un šeit bija tīrs un sauss, it kā eja vestu nevis zemē, bet kādā citā telpā, kas, gluži tāpat kā kuģis, būtu izolēta no ārējās vides. Uve Jorgens iespīdināja gaismu lūkā — tur bija melns tukšums. Pamājis saviem ceļabiedriem, viņš nešaubīdamies devās turp, un tie paklausīgi atkārtoja visas viņa kustības. Viņš pārkāpa pār slieksni •— un papēži sausi noklaudzēja pret plastmasu. Bruņinieks pat nepaguva pabrīnīties, kad visapkārt kļuva žilbinoši gaišs, un viņš piemiedza acis — gan no gaismas, gan no pārsteiguma.

Tālāk veda caurule kādus divus metrus diametrā un, spriežot pēc skaņas, no monolīta metāla, kas apšūts ar plastmasu. Jau pēc desmit metriem tās turpinājums pagaisa krēslā: gaišs bija tikai tur, kur stāvēja ienākušie.

Parasta taupības sistēma, Uve Jorgens nodomāja, taču sastapt to šeit bija vismaz savādi.

— Labi ierīkots tunelis. Kurp tas ved? — Bruņinieks skaļi vaicāja, vaicāja tāpat vien, jo viņš jau gandrīz noteikti zināja, kurp tunelis ved im ko viņi, galā nonākuši, ieraudzīs. Abi pārējie stāvēja, un viņu acīs bija miers. Uve Jorgens nokomandēja, un viņi devās uz priekšu. Viņus pavadīja gaisma, it kā cilvēki paši to izstarotu un apspīdētu gludās sienas. Pēc metriem divdesmit uzliesmoja sarkana zīme. Viņi to pazina, tā vienmēr nozīmēja vienu un to pašu: izstaro jums. Tepat atradās skaitītājs, tas reti tikšķēja, kā sena sienas pulksteņa svārsts, — tātad briesmu nebija. Devās tālāk, brīdinājuma zīmes un geigerskaitītāji tagad atradās ik pēc pāris metriem. Tad tunelis beidzās. Uve Jorgens atvēra durvis tā galā — ovālas apaļā sienā —, un viņi nokļuva kodolelektrostacijas zālē.

— Stāvēt šeit! — Uve Jorgens pavēlēja savai armijai, bet pats devās apgaitā pa zāli.

Tā nebija pārāk liela. Mirušā kuģa enerģētisko nodalījumu konstruktori, kā jau pienākas, bija ierīkojuši pēc iespējas tālāk no dzīvojamām telpām. Acīmredzot kuģis bija daudz lielāks, nekā viņi sākumā iedomājās. Vai tikai uz to nebūs no augšpuses uzdūries Mūks? Šeit atradās kodoltermiskā iekārta un enerģijas pārveidotājs, kas pieslēdzās pultij, no kuras atvijās kabeļi — viens uz kriogēnu, kurš dzesēja rezervuāru ar tritiju, otrs izzuda sienā. Iekārta bija droša, automātiska. Bruņinieks meklēja, bet neatrada skaitļotāju, kas iekārtu vadītu, acīmredzot komandas uz pulti nāca no galvaspilsētas, no tās pašas istabas, kuru uz ekrāna bija redzējis Piteks. Tomēr nepieciešamības gadījumā varēja pāriet uz autonomo rokas vadību — pilots ātri aptvēra vienkāršo mehāniku. Droši vien tas arī bija galvenais, kāpēc uz šejieni sūtīja bruņotus cilvēkus, — atomstacijas dēļ, nevis šīs vecās kosmiskās konservu kārbas dēļ, kura tagad noderēja vairs tikai par priekštelpu.

Uve Jorgens stāvēja, domīgi aplūkojot iekārtu, viņa lūpās rotājās viegls apmierinājuma smaids. Tad viņš gandrīz nodrebēja no skaļa klikšķa, iedegās kaut kādi indikatori, iekārta sāka dūkt mazliet skaļāk. Bruņinieks lēni pagrieza galvu, pārlaizdams skatienu aparātiem un pūlēdamies noteikt, kurš no tiem ir sācis darboties. Lūk, tas: jaudas regulators. Kaut kas bija pieslēdzies, un enerģijas patēriņš acumirklī pieauga. Dīvaini notikumi risinājās uz ārēji tik vienkāršās planētas ar tās idillisko cilvēci… Uve Jorgens paraustīja plecus: ja vajadzēs, tiksim skaidrībā. Pašlaik viņu nodarbināja cita doma: vai tiešām Nikodims no augšpuses būtu uzdūries tieši šai stacijai? Pilots prātā aprēķināja, un iznāca, ka pa tuneli viņi bija nogājuši daudz mazāku attālumu nekā toreiz pa augšu. Protams, augšā atradās mežs un nebija taisna ceļa, tomēr nesakritība iznāca pārāk liela. Kas tad tas, vai arī šeit vēl būtu kādi noslēpumi?