Savam brālim sargs

Aplencēji sapulcējās klajumā — tajā vietā, no kuras j>atiešām varēja saredzēt sauli, kur to neaizsedza koku galotnes. Uzstādīja tādu kā trijkāji, kā statīvu. Uz tā nostiprināja plakanu kasti. Uve Jorgens atcerējās, ka vienu -tādu viņi jau bija ieguvuši kā trofeju. Tagad varēs uzzināt, kam tā kalpo. Cilvēki sasēdās kastes priekšā tai pusē, kur bija stikls. Viens no viņiem rūpīgi orientēja kasti — tās aizmugurējo sienu — uz sauli. Beidzis viņš atkāpās pie pārējiem. Visi cieši lūkojās caurspīdīgajā kastes sienā. Viņu sejas bija nopietnas. Pēc tam tas, kurš bija orientējis kasti, kaut ko uzsauca, it kā deva komandu. Cilvēki mazliet paliecās uz priekšu un ar acīm vai ieurbās ekrānā — kā gan citādi lai nosauc šo matēto stiklu. Viņu sejas bija skaidri saskatāmas, un Bruņinieks pārsteigts ievēroja, kā mainījusies to izteiksme — tagad tā liecināja par dziļu koncentrēšanos, saspringumu, galēju spriegumu. Dažas minūtes cilvēki nosēdēja nekustoties — un sejās sāka parādīties nogurums, it kā viņi būtu strādājuši smagu darbu… Pilotam likās, ka šī kaste mazliet vibrē vai varbūt tās aizmugurē virmo gaiss, — katrā ziņā kaut kas dīvains te bija. Uve Jorgens prātoja, ko tas viss varētu nozīmēt, — starp citu, prātoja bez īpašas intereses, jo tas neattiecās uz kauju. Varbūt tomēr attiecās? Pēkšņi viņam atausa gaisma: viņi taču lūdza dievu! Droši vien lūdz sev uzvaru. «Lūdziet, lūdziet,» Bruņinieks ironiski nodomāja. «Paskatīsimies, kurš dievs stiprāks…»

Tad seanss beidzās, un tie, kas bija lūkojušies kastē, sagumā, it kā no viņiem būtu izlaists gaiss. Pēc tādas lūgšanas viņi slikti šaus, Uve Jorgens nosprieda. Lai gan viņi jau arī necentās trāpīt, taču nomaldījusies lode vienmēr var atlidot…

Viņš izdzirdēja aizmugurē čaboņu un strauji pagriezās, neizlaižot automātu no rokām,

— Vai viss mierīgi? — vaicāja Georgs.

— Ahā! — Bruņinieks noteica. — Tas esi tu. Kur Piteks?

— Esmu šeit.

— Kādi jaunumi?

— Šuvalovs runāja ar Sargātājiem. Viņu kaut kur aizveda. Viņš teica, ka ar tiem nevar vienoties. Sacīja, lai mēs rīkojamies citādi.

Tagad nu Uve Jorgens jutās pavisam labi.

— Šuvalovs nevarēja vienoties, — viņš teica, — bet v mēs varēsim. Mēs runāsim citā valodā. Armijas, nevis

kultūras misijas valodā. Vai ne, puiši?

Viņi nogūlās blakus, taču Uve^ Jorgens izkoriģēja:

— Veidojiet retinātu ķēdi. Atri ierocieties. Kā es. Vēl atlikušas septiņas minūtes… Pitek, starp citu, vai jūs tur, savā laikmetā, nebijāt saules pielūdzēji?

— Nē, — Piteks atbildēja. — Kāpēc gan?

— Kā lai es to zinu? Kaut kas taču ir jāpielūdz…

— Nezinu, — atteica Piteks, rokoties smiltīs. — Mēs iztikām bez tā.

•— Pareizi esat darījuši, — Uve Jorgens atzina. — Viss, pamiers beidzas. Re, kur nāk viņu puisis. Tūlīt viņš mums to svinīgi paziņos. Dosim viņam iespēju mierīgi aiziet atpakaļ.

Patiešām, vicinot rokas, atkal tuvojās parlamentārietis.

— Katram gadījumam pasaki, — vaicāja Bruņinieks, •— kur atrodas kuteris?

— Krūmos. Līdz tam kādi pārsimt metri, — atbildēja Georgs. .

— Labi. Tātad apšaude tam nekaitēs. Viņu lodes tik tālu neaizlidos.

— Mēs tā arī nolēmām.

Pamiers beidzas! pienācis tuvāk, parlamentārietis uzsauca.

— Mēs zinām.

— Vai gribat padoties?

— Rīt šajā laikā, — Uve Jorgens pasmīnējis atsaucās.

— Tik ilgi mēs negaidīsim, — atnākušais nopietni atbildēja.

— Tad ej. Mēs sākam!

Parlamentārietis steidzīgi aizgāja, un tūlīt pat sāka dārdēt šāvieni. Lodes urbās smiltīs, un Uve Jorgens saprata, ka uzbrucēji steidzas panākt izšķirošu uzvaru. Vai sākt apšaudi? Nē, viņš pēkšņi nolēma.

— Noslēpsimies kuģī. No turienes viņi mūs neizkvē- pinās. Ja paliksim šeit, mūs viens divi apšaus, tiklīdz atcerēsies, ka var šaut mērķī. Pitek, Georg — uz lūku!

Viņa cīņas biedri nelika lūgties. Divas trīs reizes izšāvuši (patronas nācās taupīt), viņi žigli aizlīda līdz tranšejai, pa to pārskrēja līdz lūkai un nokļuva tamburā. Uve Jorgens ielēca pēdējais, ar svaru uzgūla lūkas svirai, un smagā plātne lēni noslēdzās.

— Lai tagad pamēģina, — viņš sacīja.

— Ko mēs darīsim? — painteresējās Piteks. — Vai zini, Bruņiniek, man te nemaz nepatīk. Šauri un smacīgi. Pa šīm dienām jau esmu atradinājies.

— Jā, — Georgs piebilda. — Ko mēs šeit aizstāvam?

— Nezinu, — Bruņinieks atklāti atbildēja. — Ja mēs kā nākas pameklēsim, tad, iespējams, arī atradīsim to, ko viņi tik ļoti grib iegūt.

— Un ja nu neatradīsim? — Piteks vaicāja. —r Sēdēsim šeit, līdz uzliesmos zvaigzne.

— Es neticu, — Uve Jorgens teica, — ka no šī milzeņa ir tikai viena izeja. Ja pameklēsim, noteikti atradīsim kravas lūku vai kaut ko tamlīdzīgu.

Priekšgalu viņš bija izpētījis kopā ar kapteini, tur lūkas nebija. Un tagad Uve Jorgens kopā ar biedriem devās uz kuģa pakaļgalu.