Savam brālim sargs

Mēs, Līmeņa Sargātāji, liekam tev, Albēr Norman, Līmeņa aizstāvju vecākajam, aizvest iesauktos un apbruņotos uz to vietu, kur neviens bez īpašas atļaujas nedrīkst atrasties, un palikt tur, kamēr nepavēlēsim ko citu. Ja tur jau kāds būs priekšā, tas jāaizdzen vai jāarestē, nelietojot ieročus vai arī lietojot, — kā tev liksies labāk. Ja tie pretosies, tad viņu pretošanās jāsalauž un jāizdara tā, lai neviens no tiem tur nepaliktu, un, lai ko tu tādēļ arī darītu, viss būs apsveicami. Domājam, ka tagad tev viss skaidrs un ne tev, ne arī iesauktajiem Līmeņa aizstāvēšanai nebūs nekādu šaubu. Ej, un vēlreiz vēlam, lai Skaistums ar tevi, esi vesels, un visi pārējie arī lai veseli.

Līmeņa Sargātāju parakstīts.

Kad kuteris ar kapteini un viņa ceļabiedriem pazuda aiz koku galotnēm, Uve Jorgens sacīja Georgam;

•— Tagad tava kārta. Lido uz galvaspilsētu un atved Piteku. Cik vien ātri vari. Pamiers noslēgts uz stundu. Iespējams, ka izdosies to mazliet vēl novilcināt, taču ar sarunām man neveicas. Un Piteks nepieciešams šeit.

— Mēs varam aizstāvēties arī divatā.

— Piekrītu, mans bezbailīgais karavīr. Taču aizstāvēties vien ir par maz. Mums jāuzbrūk. —- Spartietis lepni atmeta galvu, un Bruņinieks pamāja un pasmaidīja. — Tikai jāuzbrūk.

— Saki, Bruņiniek, vai tu vēl tici tam, ka mēs varēsim viņus izglābt?

Uve Jorgens piešķieba galvu.

— Nezinu, stūrman. To pašlaik nezina neviens. Taču karavīram vienmēr jābūt pārliecinātam par uzvaru — kas gan cits tam liks riskēt ar dzīvību?

— Mīlestība uz savu zemi, — Georgs teica.

— Ja nu viņš necīnās uz savas zemes? Piemēram, kā mēs pašlaik? Taču neapspriedīsim šo jautājumu. Laiks iet. Atved Piteku.

—- Labi, — spartietis atbildēja. Neslēpjoties viņš šķērsoja klajumu, pagāja garām aplencējiem un nozuda aiz kokiem. Neviens viņu neaiztika, tikai daži paskatījās nopakaļ, bet tūlīt pat novērsās. Acīmredzot viņi pamieru uztvēra nopietni.

Minūtes vilkās. Uve Jorgens kārtīgi paēda un izstiepās zālē, nolicis automātu blakus. īsa laime karavīram: vēders pilns, ienaidnieks nešauj, un var mierīgi pagulēt. Cik ilgi tā būs? Minūtes četrdesmit? Nē, tikai pusstundu. Nu ko — pusstunda laimes ari ir ļoti daudz.. t

Vēl bija atlicis desmit minūtes laimes, kad viņš pirmoreiz pašķielēja augšup. Jācer, ka pilsētā ar Piteku nekas nebūs atgadījies un viņš nenokavēs tikšanos. Lai gan, atklāti sakot, laika sajūta viņam nebija attīstīta: medniekam līdz šim brīdim likās mazsvarīgs fakts, ka diennaktī ir divdesmit četras stundas, — protams, ja vien viņš nebija pie kuģa pults… Var vēl gadīties, ka pēc septiņām minūtēm būs jāaizstāvas vienam pašam. Nu ko, pakarosim vienatnē. Lai gan tad vairs nenāksies domāt par uzbrukumu, un arī izglābties bez kutera būs sarežģīti. Ak, kāda tam nozīme, viņš ierastajā fatālismā nodomāja: mazliet agrāk vai mazliet vēlāk …

Viņš pagriezās uz vēdera un ērtāk iekārtoja automātu. «Šoreiz būs jāspēlē pēc maniem noteikumiem,» viņš nodomāja. «Vismaz es spēlēšu pēc savējiem, bet viņi — kā vēlas. Pašu darīšana. Ahā, sakustējās. Nē, lai viņi sāk. Es atbildēšu …»

Viens no aplencējiem piecēlās un, mājot ar rokām, devās pie Uves Jorgena. Atlika vēl trīs minūtes. Vai atkal parlamentārietis? Interesanti..-. Bruņinieks katram gadījumam turēja nācēju tēmēkli. Ja nu tā ir kara viltība? Tie noteikti zinā, ka viņš palicis viens. Metiens ar granātu, un — karagājiens galā… Uve Jorgens pavīpsnāja: no kurienes lai tiem būtu granātas? Starp citu… kas gan teicis, ka granātu nevar būt?

Parlamentārietis apstājās desmit soļu attālumā.

— Klausies, — viņš skaļi sacīja. — Piecelies, jo citādi man neērti runāt.

— Runā vien.

Kāpēc tu negribi piecelties?

— Man patīk gulēt. Es esmu piekusis.

Liekas, tas pretinieku iepriecināja.

— Pamiers beidzas, — viņš paziņoja.

— Tas man ir zināms. Vai tu atnāci, lai atgādinātu?

— Ne tikai tāpēc vien. Ja tu esi piekusis, varbūt gribi vēl mazliet atpūsties?

«Hm,» Uve Jorgens nodomāja. «Tas būtu ļoti noderīgi.»

— Es neiebilstu, — viņš skaļi teica. — Kas tad jums lēcies?

— Mums nav kur steigties, — parlamentārietis sacīja. — Mēs tik un tā esam uzvarējuši. Saproti, ir pienācis laiks skatīties saulē. Mēs nezin kādēļ nebijām uzreiz par to padomājuši. Redzi, ja mums ir iespējams skatīties saulē, tad tas ir jādara. Varbūt nekas arī nenotiktu, ja mēs to nedarītu, jo mūsu šeit nav nemaz tik daudz, tomēr labāk būs, ja mēs skatīsimies.

— Skatieties vien, — Uve Jorgens augstsirdīgi atļāva. — Skatieties saulē, zvaigznēs, varat skatīties cits citā, līdz jums apniks. Es pagaidīšu.

— Zvaigznēs mums nav jāskatās, — parlamentārietis nopietni atbildēja. — Tikai saulē. Labi, ka tu esi ar mieru. Tad netraucē mūs, lūdzu. Tātad vēl pusstunda.

— Nolemts, — Uve Jorgens apsolīja un ar skatienu pavadīja aizejošo pretinieku. Pusstunda — tas ir lieliski. Ko tad viņi darīs — vai pusstundu blenzīs uz spīdekli? Un nekļūs akli?

Viņš nolēma tos novērot, — cita darba tik un tā nebija, viņš jau bija izracis savu individuālo ierakumu pēc visiem noteikumiem, bet rakt pilnu aizsardzības profilu nebija jēgas.