Savam brālim sargs

Tagad viņiem pēkšņi teica, ka šī pasaule jāpamet. Tā ir bojāejai nolemta un neizbēgami ies bojā. Starpība tikai tā, ka cilvēki vai nu ies bojā kopā ar to, vai arī izglābsies un pēc tam kaut kur svešā malā atcerēsies savu brīnišķīgo pasauli, kuru viņi nav nosargājuši un ir pametuši nāves briesmās.

Cilvēki to ieraudzīja ar sirds acīm un domāja par to šajās ilgajās sekundēs.

Pēc tam kalējs Sakss teica:

— Pamest pasauli,.. Uldemīr, saki, vai tu saproti,- ko nozīmē aiziet no savas pasaules? Vai tev kādreiz ir nācies pamest savu pasauli un aiziet no tās uz visiem laikiem?

— Ir nācies, — es atbildēju, lai gan ne uzreiz, un manā balsī nebija prieka, jo tā nebija arī manā dvēselē.

— Vai tev kļuva labāk?

— Nē.

— Vai tava pasaule, kuru pameti, vai ari tā pēc tevis aizgāja bojā?

Es mazliet padomāju. Ko viņiem pateikt? Zeme nav aizgājusi bojā, un ari cilvēki uz tās ir palikuši dzīvi. Tā plaukst ari pašlaik, — jau kuro reizi es nodomāju. Bet vai tad tā ir mana pasaule? Tā ir Šuvalova, Averova un vēl miljardiem citu cilvēku pasaule. Taču ne mana.;

— Mana pasaule Ir mirusi, — atbildēju.

— Vai tu nenožēlo, ka esi to pametis?

Atkal nevarēju uzreiz atbildēt.

— Nezinu …

— Bet es zinu, ka nožēlošu. Un ari viņi visi nožēlos.

Viņš ar roku parādīja visapkārt.

— Uldemīr, iespējams, ka tu mūs esi pārpratis. Jā, mēs negribējām dzīvot pilsētās, aizgājām mežā un dzīvojam dažkārt nepaēduši un nesaņemot jaunu apģērbu. Mēs tā rīkojāmies, jo mūs pārņēmušas domas un vēlmes, kurām tur, Līmenī, nav vietas. Uldemīr, mēs nemīlam Līmeni, pārkāpjam to un esam pārliecināti, ka tā arī jādara. Līmenis taču nav vēl visa pasaule, mūsējā var eksistēt arī bez tā. Pasaulei nav jālīdzinās dīķim, kurā ūdens gan ir silts, bet, būdams stāvošs, sāk slikti ost, — tā var kļūt līdzīga upei, kas bez apstājas nes savus ūdeņus uz priekšu. Vienalga — tā būs mūsu pasaule. Mēs gribējām aiziet no Līmeņa un aizgājām, bet nevajag domāt, ka niēs nemīlam savu pasauli un gribam to pamest. Nē, mēs gribam palikt tajā un izveidot to tādu, kādu iztēlojamies. Uldemīr, vai es saprotami paskaidroju?

— Saprotami, kalēj. Droši vien es neesmu pietiekami skaidri izstāstījis, ja neesi manos vārdos saklausījis pašu galveno. Ir jāaiziet ne tikai jums, jāaiziet visiem, kas grib izglābties un turpināt dzīvi — lai arī ne šajā, bet citā pasaulē —, turpināt savu un bērnu dzīvi, un viņu bērnu, un visu, visu pārējo dzīvi. Zinu, ka jūs mīlat savu pasauli, bet ar mīlestību vien nepietiek, lai izglābtu, ko mīli. Nepieciešams vēl kaut kas, taču tā nav ne jums, ne mums.

— Saki: vai nevar apdzēst uguni, par kuru runājām, nevis pavisam, bet tikai mazliet? Lai kļūst aukstāks, bet ne tā, ka viss aiziet bojā. Ar aukstumu mēs samierinātos. Vēl vairāk — iespējams, ka pat nopriecātos, jo briesmas liktu mūsu Līmenim izkustēties no vietas, bet neko citu mēs nevēlamies. Vai tiešam nevar uguni apdzēst daļēji?

— Kalēj, man tev grūti atbildēt, — teicu. «— Tu saproti, ka es neesmu zinātnieks. Cik man zināms, mums tāda līdzekļa nav. Mēs varam nodzēst visu uzreiz — un tikai tā.

— Varbūt tādu līdzekli var atrast?

— Nezinu, kalēj. Iespējams, ka var. Taču meklējumi prasīs daudz laika, bet gaidīt nevar.

— Kāpēc?

•— Var nepagūt. Saule uzsprāgs, un tās svelme pārvērtīs pasauli pelnos.

— Labi, Uldemīr. Mēs tev ticam. Jūs esat rīkojušies kā krietni cilvēki, kas ieradušies, lai mūs glābtu. Protams, es nevaru runāt visas tautas vārdā, bet esmu tāds pats kā visi un pieņemu, ka viņi domā tāpat. Teikšu atklāti: droši vien mēs drīzāk piekritīsim riskēt nekā pamest savu pasauli un aizbēgt. Jūs esat ļoti līdzīgi mums, tomēr esat sveši cilvēki, tādēļ neizšķiriet mūsu vietā, kā mums rīkoties. Tā ir mūsu darīšana.

Tāds pagrieziens mani nemaz neapmierināja.

Ļoti negribējās runāt, es brīdi klusēju, tad ievilku elpu un nolaidu acis, bet tūdaļ atkal pacēlu.

— Ja jūsu saule tomēr uzsprāgs, tas apdraudēs ne tikai jūsu, bet arī mūsu pasauli. Jūsējā aizies bojā uzreiz, mūsējā — ar laiku. Nē, jūsu saule noteikti jānodzēš, nedrīkst kavēties.

No jauna iestājās klusums.

— Uldemīr, man liekas, šoreiz esmu sapratis tevi. Jūs atlidojāt šurp ne jau tādēļ, lai mūs glābtu, pareizāk sakot, tas jums nav galvenais: .jūs esat atlidojuši, lai glābtu sevi!

— Gluži tā nav, tomēr kopumā pareizi.

— Jā! Tātad jūs domājāt par sevi un sevis dēļ esat gatavi gluži vienkārši-upurēt mūsu pasaulil

— Neaizmirsti, ka mēs būtu varējuši to izdarīt, pat nerādījušies jums ne acīs! Taču mēs ieradāmies te, lai glābtu arī jūs.

— Pat nevaicājot mums piekrišanu! Nezinot, ko mēs gribam, ko domājam! Tad pasaki, kas ir vardarbība? Mūsu pasaulē ļoti nemīl vardarbību. Redzi, mēs dzīvojam šeit, mežā, taču mūs neaiztiek, lai gan pārējo, ir daudz vairāk nekā mūs!

Nu ko, nodomāju, tagad nav kur dēties. Tikai uz priekšu.

— Jā, jūs neaiztiek. Bet kas ir noticis ar cilvēkiem, kuri te dzīvojuši pirms jums? Kas tos nonāvējis? Kas sagrāvis viņu pilsētu, no kuras palikušas tikai drupas, kas tagad apraktas zem zemes? Vai mēs, vai, atlidojām un nogalinājām tos, kuru kaulus jūs atrodat zemē?