Savam brālim sargs

Apkārtējie klusēja. Pēc tam kalējs Sakss vaicāja:

— Ja briesmu cēlonis neesat jūs, kas tad?

Tūlīt pat atbildēju (šo jautājumu biju gaidījis):

— Saule.

Pūlis atkal nošalca, bet - šoreiz citādi: kā jau biju gaidījis, man neticēja.

— No saules? Vai zini, tam grūti noticēt. Pasaulē ne« maz nav tik daudz nemainīga, bet saule tāda ir. Ar to nekad nekas nav noticis ne mūsu, ne arī to cilvēku atmiņā, kuri dzīvojuši pirms mums. Un tu gribi, lai mēs noticētu, ka saule, kas visam dāvā dzīvību, pēkšņi izraisīs mūsu bojāeju? Ne velti visi cilvēki katru dienu skatās tajā. Pat mēs šeit, mežā.

— Vai tu zini, kā iekārtota saule?

— Mēs domājam, ka tā nav nekā iekārtota, tas ir, to neviens nav iekārtojis, tā vienmēr tāda bijusi. Tāpat kā visa pasaule. Skolā mūs mācīja, ka saule kādreiz radusies no gāzu sabiezējuma, un mācīja, ka reiz tā nodzisīs un atdzisīs, kā atdziest katls, kad izdeg malka un neviens nepiemet jaunu, jo izsīkušas rezerves un nav kam sagādāt jaunas. Taču, Uldemīr, tik drīz tā vēl nenodzisīs: neizskatās, ka saulei trūktu kurināmā!

To teikdams, Sakss piemiegtām acīm palūkojās augšup uz sauli, un tā darīja arī visi pārējie.

— Tev taisnība, kalēj. Kas notiek ar katlu, ja malka kurtuvē deg aizvien spēcīgāk, bet tvaikam nav izejas? Vai tāds katls neuzsprāgs?

— Uzsprāgs. Taču jāierīko vārsts, pa kuru aizplūdīs daļa tvaika, kad tā spiediens kļūs pārāk liels. Tad nekas nenotiks.

— Ja nu vārsta nav?

— Tas jāierīko.

— Kā tu, kalēj, to ierīkosi, ja katls nokaitēts un uguns pieņemas spēkā!

— Uguns jāaplej.-

— Jā. Piekrītu. Ja iespējams, uguns jāaplej, fā nodzisīs. Un iestāsies aukstums. Tās ir vienas briesmas, par kurām tiesas priekšā runāja mans draugs: aukstums. Briesmīgs aukstums, kas iestāsies, tiklīdz saule pārstās sildīt pasauli. Ko tu, kalēj Saks, darītu, ja ūdens nepietiek, lai pielietu kurtuvi, un katla sienas jau dreb, tikko noturot trakojošo tvaiku?

— Tad…

— Tu aizbēgtu, vai ne? Visi, kas atrastos katla tuvumā, darītu to pašu. Jo saprastu, ka, uzsprāgstot katlam — bet tādā gadījumā tas noteikti uzsprāgs —, dzīvs nepaliks neviens. Tās, kalēj, ir otrās briesmas: saule var uzsprāgt kā pārkarsēts katls.

— Kāpēc?

— Baidos, ka nespēšu tev un visiem pārējiem to paskaidrot, un, ja arī paskaidrošu, jūs nesapratīsiet. Neesmu zinātnieks, jūs — arī ne. Taču domāju, ka mūsu zinātnieki varētu paskaidrot jūsējiem un tie saprastu.

— Uldemīr, ja mēs noticam tev un taviem draugiem, kā tad mums iespējams izglābties? Ja pielietu kurtuvi — sāksies aukstums, un mēs iesim bojā. Turklāt kā lai to izdara? Saule tālu, tā ir milzīga, un es nezinu, kā tai tikt klāt.

— Toties mēs zinām. Mūsu zinātnieki zina. Tie var sauli nodzēst.

— Labi. Jūs nodzēsīsiet sauli. Bet kā jūs izglābsiet mūs no aukstuma? No bojāejas?

Te es nolēmu, ka īstais brīdis klāt.

— Glābiņš ir viens: jābēg.

Tagad pūlis nevis vairs nošalca, bet nodunēja.

— Bēgt! — kalējs atkārtoja. — Kurp lai aizbēg, ja aukstums iestāsies visur? Varbūt smiltīs vēl saglabāsies siltums?

— Nē, aukstums būs visur. Jābēg prom no šīs pasaules. Turp, kur mēs norādīsim.

— Vai tad no šīs pasaules vispār var aizbēgt? No tās aiziet tikai mirstot. Vai tu domāji to?

—- Nē. Jāpāriet pie citas saules. Tur, kur dzīvojam mēs. Ja pasteigtos, mēs vēl pagūtu jums palīdzēt.

— Aizbēgt no pasaules, — kalējs klusi atkārtoja, bet to sadzirdēja ikviens. Viņš novērsa skatienu no manas sejas un lēni pagrieza galvu pa labi, tad pa kreisi, un visas galvas pagriezās tāpat, visi skatieni sekoja viņa skatienam.

Cilvēki it kā no jauna, it kā pirmo reizi ieraudzīja visu, kas tiem apkārt.

Kā siena tos ielenca mežs. Siltais, gaišais, draudzīgais mežs, kur nebija bīstamu plēsoņu, neslēpās laupītāji, nemita ļauni gari, — zaļi zeltainais mežs, kas dāsni deva malku un lietmateriālus, sēnes un ogas, ārstniecības augus, glāsmaini šalcošais mežs, kas ļāva dziļi un priecīgi elpot.

Viņi zināja, ka aiz meža atradās plaši un auglīgi lauki, kas baroja visu pasauli, dodot pa divām ražām gadā. Lauki — vispirms zaļi, pēcāk zeltaini, tad — brūni, aparti, līdz tie no jauna pārklājās ar zaļo asnu paklāju… Tur bija raibas pļavas, kurās barojās lopi un smaržoja ziedi, kurās tik tīkami gulēt brīvajās stundās, pārdomājot dzīvi. Tur tecēja mierīgas upes, uz kurām dažuviet bija uzcelti dambji, un ūdens, gāžoties lejā, grieza mašīnu milzīgos riteņus. Upes ietecēja ezeros, bet vēl tālāk — jūrās; tiesa, tur cilvēki nedzīvoja, bet ar laiku viņi aizietu arī līdz jūrām, pamazām apdzīvojot planētu.

Un visapkārt atradās mierīgas, ērtas pilsētas, kur mājas grima kokos, kur bija silti un ērti, kur dzīvoja sievietes un bērni — tie, ierodoties ģimenēs, uzreiz kļuva par savējiem un baudīja visu mīlestību, kāda bērniem pienākas. Pilsētas ar darbnīcām, kur strādāja daudz, bet ne līdz pagurumam, kur strādāt dažkārt bija garlaicīgi, bet vienmēr noderīgi, jo tavs darbs bija nepieciešams visiem.

Tā bija viņu, šo cilvēku pasaule. Tajā viņi bija dzimuši, tajā dzīvoja un zināja, ka nomirs, bet citi paliks.