Savam brālim sargs

Protams, slepkavībai es nenoticēju. Nolēmu, ka Šuvalovs to speciāli izdomājis, lai ātrāk nokļūtu oficiālās instancēs, turklāt daudzu cilvēku klātbūtnē. Kad atnācēji no galvaspilsētas sāka pārstāstīt Šuvalova draudus, es izpratu gājiena būtību un nenoturējos nepasmaidījis.

Par nelaimi, šo smaidu uzreiz ievēroja vairāki cilvēki, jo es ne vien pasmaidīju, bet, iztēlojies Šuvalovu šādā marķīza Karabasa lomā, pat iesprauslojos, un, kat? uz mani atskatījās, nepaguvu laikus atgūt nopietnību. Acumirklī es sapratu, ka esmu iekritis.

Kalējs Sakss, kas stāvēja turpat man līdzās, pacēla roku.

— Pagaidiet! — viņš iesaucās.

Klajumā iestājās klusums. Gan vietējie, gan no galvaspilsētas atnākušie — visi skatījās manī tā, it kā es būtu kails.

Sakss vērsās pie manis:

— Uldemīr, pasaki mums, kāpēc tu smējies?

Es neatbildēju. Tikai paraustīju plecus.

— Pastāsti visiem — kas tu esi? No kurienes nāc? Mēs atceramies, kā tu pa ceļam mums pievienojies, kā ar mums kopā nokļuvi šurp. Tu taču stāstīji, ka esi ieradies kopā ar otru cilvēku, vai ne? Es to lieliski atceros! Vai dzirdēji, ko nupat stāstīja par tavu biedru? Tātad arī tu esi ieradies ar to pašu nolūku? Lai iznīcinātu dzīvību? Lai mūs visus nogalinātu?

Kalējs Sakss ievilka elpu.

— Vai varbūt tas, ko stāstīja cilvēki no pilsētas, nav taisnība?

Paskatījos apkārt. Kamēr kalējs runāja, cilvēki klajumā nemanot bija pārgrupējušies: iepriekš cēntrā atradās atnācēji no galvaspilsētas, bet tagad pašā pūla vidū izrādījos es.. Cilvēki,skaļi elpoja, un viņu dūres bija sažņaugtas. Man blakus stāvošie mazliet atkāpās, un tagad uz nelielā brīvā zemes laukumiņa atradāmies tikai mēs ar kalēju Sakšu, bet mūs aplenca nikns un sprieguma pilns pūlis. Parasti visi šie cilvēki bija mierīgi un labestīgi, bet pašlaik pietiktu visniecīgākā iemesla, lai viņi mani nogalinātu, taču tas nu galīgi nebija man vajadzīgs un, es biju pārliecināts, arī viņiem ne.

Sapratu, ka ilgāk klusēt nedrīkst.

— Es pateikšu !

Visi pamira.

Vēl mazliet nogaidījis, sāku runāt. Tīšām nerunāju s'kaļi, jo man vispār nebija skanīga balss un reti bija nācies uzstāties lielas auditorijas priekšā. Taču visapkārt bija ļoti kluss, un ikviens vārds bija skaidri sadzirdams katram, kas stāvēja klajumā un klausījās.

— Patiesība te sajaukta ar nepatiesību, — es viņiem stāstīju. — Ir taisnība, ka es atlidoju pie jums kopā ar to cilvēku, par kuru jūs tikko kā dzirdējāt. Lai gan mūsu ir vairāk: astoņi. Taisnība arī, ka briesmas, par kurām jums teica — vai nu vienas, vai otras, bet vienas no tām noteikti —, patiešām draud Jums visiem, visai jūsu pasaulei.

Saspringtais pūlis klusi nošalca — it kā vējā būtu iečabējušās birztalas lapas, vieglā vējiņā, kas sacēlies, lai brīdinātu par tuvojošos vētru. Taču tās nebija lapas. Cilvēki nopūtās, jo viņiem uz mirkli sažņaudzās sirdis un kļuva baigi.

— Taču nav taisnība, — es steidzīgi turpināju, — ka mēs tļūtu atlidojuši, lai jūs iegrūstu nelaimē. Gluži otrādi, mēs esam ieradušies, lai jūs glābtu. Un tikai tāpēc!

«Velns parāvis,» nodomāju, «cik svinīgi es te izsakos, tā nekad neesmu runājis ar draugiem ne lietišķā, ne izklaidējošā sarunā.» Es izteicos svinīgi nevis savas patikas dēļ, — tā lika darīt intuīcija, pārliecība, ka pašlaik jārunā tieši tā un ne citādi. Pats mirklis bija svinīgs, lai gan tā nebija uzvaras jautrā pacilātība, bet drīzāk lielas nelaimes jausma.

— Mēs gribam jūs glābt, — es turpināju, •— jo tur, kur mēs dzīvojam, uzskata, ka cilvēks, ja tam kaut kas draud, jāglābj vienmēr, vienalga, vai tas ir tuvinieks,

gluži vienkārši paziņa vai pat pilnīgi svešs, ar kuru mums kopīgs tikai viens, bet ļoti svarīgs aspekts: mēs visi esam cilvēki, un, ja nesāksim paši cits citam palīdzēt, tad neviens cits mums nepalīdzēs. Mēs esam brāļi, pat ja līdz vakardienai neko nezinājām cits par citu.

Jūs teiksiet: kāpēc tad mans biedrs ir paziņojis, ka mēs gatavojamies jūs pazudināt, uzsūtīt jums drausmīgas nelaimes?

Mēs atlidojām jau pirms vairākām dienām. Laiks ir ļoti dārgs gan Jums, gan mums, jo var pienākt tāds brīdis, kad būs par vēlu glābties un atliks tikai mirt. Mēs visu laiku tiecāmies pēc tā, lai mūs uzklausītu, mums noticētu, lai ļautu jūs glābt, jo bez jums mēs neko nevarēsim izdarīt. Mēs centāmies, bet neatradās dzirdīgas ausis. Mūs uzskatīja par noziedzniekiem. Par jukušiem. Un neviens nevēlējās ar mums runāt nopietni.

Droši vien tāpēc mans draugs, pats vecākais ņo mums, nolēma pavēstīt par briesmām tā, kā viņš to ir darījis. Jo citādi mūs joprojām neuzklausītu un visi mūsu centieni būtu velti.

Arī jūs pašlaik klausāties manī tikai tāpēc, ka uzzinājāt par notikumiem pilsētā. Ja es būtu gluži vienkārši iznācis klajumā un sācis kliegt par briesmīgajiem nāves draudiem un skaidrot, kādi tie ir, jūs arī nolemtu, ka esmu jucis, un, iespējams, sāktu mani ārstēt, bet neuzklausītu — līdz pat tai dienai, kad uzklausīt jau būtu par vēlu,

Šodien, kad vēl ir laiks — es ticu, ka ir —, saku jums: kamēr nav par vēlu, jādara viss, lai glābtu dzīj vību. Par tālāko spriediet paši.

Ar to pagaidām nolēmu beigt.