Savam brālim sargs

— Es nu aizlidošu uz mežu. Jūs palieciet tepat. Tu, Nikodim, parocies zemē. Es uzskicēju plānu. — Iedevu viņam raupju vietējā ražojuma papīra lapiņu, kuru biju paņēmis līdz no meža apmetnes. — Acīmredzot te bijis centrālais laukums, pameklē tajā. — Es klusināju balsi.

Skaties… kas arī notiks, lai Annai ne mats no gaļ- vas nenokristu,

r- Viņai par mūsu grēkiem nav jāatbild, — Mūks noburkšķēja. — Nebaidies. Savu dzīvību atdošu… zvēru pie krusta!

'— Lai nu paliek. Necīnies ar vējdzirnavām — es taču esmu ateists. — Man gribējās viņu noskūpstīt, taču es centos runāt mierīgi. — Tiklīdz apstākļi noskaidrosies, atlidošu jums pakaļ.

— Tikai neaizmirsti: laiks taču steidzas, — Mūks atgādināja.

— Centīšos neaizmirst… Nu, Anna… — Es brīdi klusēju, lai domās pateiktu viņai visu, ko vēlējos. — Es drīz atgriezīšos.

Viņa pasmaidīja un pamāja ar roku.

* ❖ *

Nosēdināju kuteri tieši apmetnes vidū, iepriekš iztēlojoties, kā saskries cilvēki, kā brīnīsies un grozīs galvas, un uzmanīgi pieskarsies kuterim, bet pēc tam es sākšu runāt un viņi, mutes atpletuši, klausīsies manī. Vēl nebija skaidrs, ko es viņiem teikšu, paļāvos uz to, ka apstākļi ierosinās.

Viss tomēr notika citādi.

Nolaidos, lēni atbīdīju kupolu, nesteidzīgi izlīdu ārā. Lai gan no augšas biju redzējis cilvēkus, te neviena nemanīja. Apgāju apkārt kuterim, uzsitu ar plaukstu pa tā bortu. Pagāja minūtes piecas, līdz beidzot parādījās pirmie skatītāji.

Taču tos es nebiju gaidījis. Tie bija puikas.

Viņi tuvojās bailīgi, savaldzināti, nenovēršot skatienus no mana kuterīša, kuru klāja godam nopelnīta plāna piededžu kārta, kurš dvašoja siltumu un viņiem neizprotamas smaržas, bija noslēpumains un neatvairāms. Kuteris bija kā pitons, bet viņi — kā trusīši; paši

to nevēlēdamies uii nemanīdami, viņi tuvojās soli pa solim, vairs pat ne soļiem, bet solīšiem — jo tuvāk, jo īsākiem —-, tuvojās kā likteņa nolemti, baidoties un nepretojoties. Redzēju, kā viņiem cilājās krūtjs, kā mirdzēja acis un trīsēja rociņas, jo tās vairs nevarēja palikt mierā. Man kļuva žēl viņu neremdinātās ziņkāres, un es teicu:

— Nu, zēni, ko jūs baidāties? Viņš nekož, nāciet tikai šurp!

Viņi tūlīt pat aplipa kuterim, murmināja un spiedza, un •— kur gadījies, kur ne — kāds jau sēdēja manā vietā (tas zēns, kurš nesen bija pienācis man klāt; es viņu pazinu, lai gan pašlaik viņš nepavisam nebija līdzīgs manam dēlam), cits uzradās tam blakus, un viens jau pie sevis dūca (tātad viņi bija redzējuši un dzirdējuši, kā es nosēdos; droši vien bija slēpušies krūmos). Es nopriecājos, ka kuteris ir stipra un izturīga mašīna, un nopriecājos par viņiem un nez kāpēc arī par sevi. Droši vien tāpēc, ka cilvēkam biežāk jātiekas ar bērniem «- tas palīdz saglabāt realitātes sajūtu, atšķirt patiesas vērtības no tām, kas tikai spīd, ne vairāk… Es skatījos uz viņiem (puikas jau bija aizmirsuši par manu eksistenci, viņus bija pilnībā pārņēmis kuteris, jo tas atšķīrās no visa cita, bet es biju tāds pats kā visi, tātad varēju arī pagaidīt), un manās satrauktajās smadzenēs pamazām iestājās miers, radās kārtība, galvenais nostājās savā vietā, bet pārējais atkāpās. Lai viņi nepievērš man uzmanību — ar to jāsamierinās jau iepriekš, jo noteikti reiz pienāk diena (un ne vienu reizi vien dzīvē), kad tu uz ilgu laiku pārstāj bērniem būt galvenais, tev tas nozīmē — uz visiem laikiem… Viņi par to iedomāsies tikai tad, kad gribēs vērsties pie tevis, | bet tu vairs nedzirdēsi viņus un nespēsi viņiem atbildēt. Lai arī tā ir, bet, vienalga, tu noraugies viņos un mīli ]

viņus, un piepeši saproti, ka iecerētais jārealizē tieši viņu dēļ un tikai pēc tam — mīļotās dēļ, tad — visu pārējo dēļ un visbeidzot — sevis dēļ. Es skatījos uz šiem desmit vai vairāk zēniem, kuri nav mani dēli, un sapratu, ka viņi tik un tā ir mani dēli un, lai arī tas, kas bija jāpaveic, bija neiespējams neiespējamā pakāpē, vienalga, tas bija jāpaveic. Kā? Nezinu, neviens to nezina, bet jāpaveic. Atrados tādā dvēseles stāvoklī, kad neiespējamais kļūst iespējams, neveicamais — paveicams, fantastiskais — reāls. Savādi, taču, noraugoties viņos, es sajutu nevis bailes par savu nespēku, nevis uztraukumu, bet gan mieru un paļāvību, — noraugoties, šajos garmatainajos, nosmulējušos baskājos, kuri rāpoja pa kuteri, kas amortizatoros viegli šūpojās.

— Puikas, — es uzsaucu, — kur tad vecāki?

Viņi sāka aizgūtnēm cits caur citu runāt, un es uzreiz nesapratu, ka atnākuši cilvēki no galvaspilsētas un atnesuši dīvainas, pat briesmīgas ziņas. Sapratis es ātri aizcirtu kupolu, pateicu viņiem: «Varat spēlēties, tikai neko nesalauziet» — un aizskrēju norādītajā virz'ienā.

Ciemata iedzīvotāji bija sapulcējušies klajumā. Atnācēji no galvaspilsētas runāja skaļi un reizēm nesakarīgi. Viņu uzvedībā bija jaušams satraukums.

Klausoties viņos, apmetnes iedzīvotāji saskatījās — sākumā neticīgi, pēc tam ar šausmām.

Es pienācu un apstājos, ieklausoties un pūloties tikt skaidrībā, kādas ir jaunās ziņas,