Savam brālim sargs

— Piemēram, par to, kā tu dzīvoji uz Zemes.

— Protams, varu. Tikai tas, kā dzīvoju es, ir viens, bet tas, kā tur dzīvo pašlaik, — pavisam kas cits,.. Kas tevi vairāk interesē?

— Ko tu darīji uz Zemes? Vai ari? Cēli? Vai gatavoji dažādus priekšmetus? Varbūt tu gleznoji? Rakstīji dzejoļus?

— Dzejoļus es, protams, rakstīju — jaunībā… Jaunībā daudzi raksta dzejoļus, pēcāk pārstāj. Nu, un pēdējos gados es trenējos kopā ar biedriem, gatavojos lidojumam.

— Bet agrāk?

—. Agrāk … Agrāk es ar daudz ko nodarbojos. Mēģināju atrast pats sevi. Taču es, redzi, laikam esmu no tiem cilvēkiem, kuri var atrast sevi, tikai atspoguļojoties citā cilvēkā.

— Vai tad var tik ilgus gadus meklēt pats sevi? Kāds no tā labums citiem cilvēkiem?

— Nezinu … Kaut kāds labums droši vien ir.., Protams, es visu laiku kaut ko arī darīju.

— Saki, bet tas, ko jūs gribat izdarīt ar mums.5 Aizvest jūs projām?

— Jā, sauksim to tā. ?. Ko tas tev dos?

— Nesaprotu t Ј

— Tieši tev,» Vai tu mūs tik ļoti mīli? Vai tev ir nepatīkami, ka pasaule aizies bojā? Varbūt vēl kas cits? Padomā: ja mēs tomēr aiziesim bojā, tu taču tik uj tā dzīvosi, vai ne?

Es neatbildēju uzreiz. Vai es dzīvošu? Droši vt jā… Protams, tā būs neveiksme, bēdas, bet vai Ј• . tad vairs negribēsies dzīvot?

— Droši vien, — es sacīju iespējami vieglprā*. — Veselība man lieliska.,, Tomēr kāpēc jāšar Mēs jūs izglābsim,

— Ja izglābsiet, tad tu uzskatīsi, ka esi galven veicis? To, kā dēļ ir vērts dzīvot?

— Iespējams, — atbildēju.

•— Tātad jūs glābjat mūs sevis dēļ?

•— Ak dievs, kāda tur starpība? Mēs atlidojām, la palīdzētu jums …

— Jā, jā. Mani tikai interesē, kā dēļ jūs to darāt; sevis vai mūsu dēļ. Sevis dēļ?

— Ikvienu darbu, — es skaidroju, — ko dara cilvēks, viņš pirmām kārtām dara sevis dēļ. Dara tāpēc, ka citādi nevar. Ja arī var, tad negrib. Viņš taču piepilda savu gribu, savu vēlmi. Sev — un citiem. Kā tev gribētos?

— Man gribētos, lai to darītu mūsu dēļ. Lai darītu pat tajā gadījumā, ja jums pēcāk kļūtu nevis labāk, bet sliktāk. Lai būtu sāpīgi. Jo tad mēs kļūtu saistīti uz ilgiem laikiem. Tā jūs mūs aizvedīsiet uz Zemi vai vēl kaut kur,,, Jūs taču nepaliksiet ar mums, atkal ķersieties pie saviem darbiem un uzskatīsiet, ka esat mums izdarījuši visu, kas pienācās. Bet mēs…

— Jūs nepametīs. Būs cilvēki, kas jums palīdzēs .. s

— Un tu?

— Es paņemšu tevi, un mēs aizbrauksim kaut kur uz vairākiem mēnešiem, uz pusgadu.. ( Aizbrauksim atpūsties, aizbrauksim dzīvot.

— Labi, — viņa piecēlās. — Ejam atpakaļ.

— Es tā arī nesapratu, ko tu gribēji uzzināt.

— Es arī pati nesaprotu, Uli. Droši vien es nevaicāju

-,-kas vajadzīgs. Patiešām, ko man vēl vajag? Tu mani

*\…

i'i.ņa to pateica nevis jautājoši, bet viegli, vienkārši, .riviālu patiesību. Viņa bija pārliecināta — un ne \ jo tā arī bija.

—- Tu mani mīli, un ar tevi droši vien būtu labi,,. - Kāpēc — būtu?

— Iespējams, ka vēlāk es nožēlošu, ka nebiju ar

ieru.

Es steidzīgi viņu pārtraucu:

— Pagaidi, pagaidi, pašlaik nav īstais brīdis ne piekrist, ne atteikties. Padomā vēl. Es pagaidām neesmu tev šo jautājumu uzdevis. Tāpēc arī nevajag uz to atbildēt. Kad tieši noprasīšu — jā vai nē? —, tad atbildēsi. Pagaidām nevajag …

Man bija baismi. «Laiks,» es domāju, «laiks un apstākļi. Vēlāk, uz kuģa un uz Zemes, paši apstākļi to piespiedīs turēties pie manis. Pašlaik viņa šaubās, bet ar laiku šīs šaubas tiks iztulkotas manā labā…»

— Labi, — viņa noteica. — Es tikai nemīlu tevi, tā ir visa nelaime. Ja nu tad, uzreiz..,

— Nē, ■— es atbildēju. — Tad, uzreiz, nevajadzēja.

—* Ko var zināt.,, Vienalga, tagad ir jau vēlu par

to domāt. Labi, es pagaidām neko vairs neteikšu.

— Bet es tik un tā cerēšu. Varbūt tu ar laiku. * ?

— Jā, — Anna paklausīgi piekrita. Ar laiku i * s Varbūt. Iesim?

— Iesim, — es teicu. — Klausies ..

— Ko?

— Es gribētu, lai mums būtu bērni. Lai tu tos dzemdētu. No manis. Nevis saņemtu, kā pie jums šeit notiek, bet dzemdētu. No manis. "

Anna neatbildēja, un es sapratu, kāpēc: viņa nezināja, ko tas nozīmē. Viņiem bērni šeit nedzima. Tos dzemdēja Trauks, un tas, protams, bija necilvēcīgi. Lai kāda arī dažādos dzīves periodos būtu bijusi mana attieksme pret bērniem, par vienu esmu bijis pārliecināts vienmēr — vismaz bērniem jābūt laimīgiem. Pēc tam var nākt viss pārējais, bet kaut vai bērnībā ir jābūt laimīgiem. Nodomāju, ka šejienes varasvīriem vajadzētu vai galvu noraut, tādēļ ka viņi atņēmuši cilvēkiem tādu prieku.

Tiklīdz biju nodomājis par šiem varasvīriem un par to, ka tiem būtu vērts noraut galvas, apjēdzu, ka tieši ar to man pašlaik ir jānodarbojas. Palūkojos pulkstenī. Atpūtušies esam pietiekami. Mums nav ne gadu, ne trīs gadus ilga atvaļinājuma, pat ne triju dienu, ne trīs stundu. Laiks lidot.

Taču jālido bija man vienam pašam. Mūks pašlaik man nevarēja palīdzēt, bet ar Annu — vai maz kas tur varēja atgadīties — neriskētu pat beidzamais nelietis. Kad mēs atgriezāmies pie kutera, es pēc iespējas bez- rūpīgāk teicu: