Savam brālim sargs

Domas bija kā ūdens, kas krājas ieplakā, ceļoties aizvien augstāk un augstāk, līdz atrod zemāku vietiņu un pārplūst, un strautiņš aizskrien nevis uz to pusi, kur vajadzētu, bet uz to, kur ved nogāze. Es pēkšņi pieķēru sevi pie ierastajām domām par mani un Annu, par mūsu dzīvi, kopīgu un ilgu, šeit vai uz Zemes —• vienalga, Es redzēju mūs abus dažādās situācijās, kuras biju jau agrāk piedzīvojis, tikai ne kopā ar viņu. Tagad es ņēmu šos gatavos modeļus un ievietoju tajos Annu, un pūlējos iztēloties, kā viņa tajos izskatīsies. Tas atgādināja ainu, it kā tu būtu atvēris skapi un sāktu pielaikot otram cilvēkam tērpus,, kas palikuši no kāda cita, nedomājot, ka šis cilvēks to nemaz negrib, ka tas grib pats savu, kas nekad nav piederējis citam, un nesaprot, ka starpība šeit ir tikai iedomāta … Iespējams, ka tas bija iemesls — vai viens no iemesliem, kāpēc mūsu sarunas ar Annu varēja ritēt bezgalīgi, bet tikai noteiktos virzienos. Tiklīdz es mēģināju ievirzīt citās sliedēs, Anna acumirklī ierāvās sevī, un es tur neko nevarēju darīt. Ne velti es kādreiz, vēl tajā, pirmajā dzīvē, biju izprātojis: ja es būtu liels priekšnieks, tad dotu ne mazāk kā gaduN , bet varbūt pat visus trīs gadus ilgu atvaļinājumu mīlestībai, lai būtu iespējams kā nākas padomāt par to cilvēku, kuru mīli vai gribi mīlēt, un padomāt par abiem kopā, nenovēršot uzmanību uz kaut ko citu (jo šeit nedarbojas aritmētikas likums «viens plus viens ir divi», te summa var būt gan lielāka, gan mazāka, no nulles līdz bezgalībai, — bet mums vienmēr pietrūkst laika šai aritmētikai). Lai būtu iespējams padomāt kārtīgi, nevis tikai pusdienas pārtraukumā vai tad, kad pārnāc no darba, vēl pārpilns ar to, un vari otram atdot tikai spēku atlikumu. Jā, es būtu ieviesis tādus atvaļinājumus, protams, apmaksātus, un rezultātā valsts iegūtu vairāk, nekā mēs domājam. Ja man būtu bijis šis laiks un nebūtu bijis citu rūpju, es būtu paguvis un spējis saprast, par ko viņa domā un ko jūt, kāpēc par vienām tēmām runā, bet par citām klusē, ko man vajag darīt un teikt un ko nevajag. Te grūti paļauties uz intuīciju, kā to parasti dara, uzskatot, ka gan jau mīlestība visu pateiks priekšā… Mīlestība vienmēr ir tik aizņemta pati ar sevi, ka neko priekšā teikt netaisās.

Tādas domas mutuļoja man galvā, un es, protams, uzreiz nesapratu, ka Anna par kaut ko sākusi runāt, un uzreiz nesāku viņā uzmanīgi klausīties.

— … Es gribētu, lai mums būtu daudz, daudz bērnu. Septiņi. Nu, vismaz trīs.

Es paraustīju plecus.

— Lūdzu, — dziļdomīgi un pašpārliecināti noteicu. — Tas nemaz nav jtas grūtākais …

— Tu nesaproti. Kas mums dos septiņus bērnus? Pie mums pat otro var dabūt tikai pēc laba laika …

— Es došu. Pie mums, uz Zemes, tas notiek citādi. Tiesa, tur tev tos nāksies dzemdēt pašai.

— Zinu, tu jau stāstīji… Uz Zemes? Vai tu domā, ka es nokļūšu uz Zemes?

— Tāpat kā visi pārējie. Visiem jānokļūst uz Zemes. Citādi jāiet bojā.

To es pateicu tādā tonī, it kā bojāeja, kas draudēja visiem, būtu nosacīta, kā spēles noteikumi, kad mirušais pēc brīža atkal pielec kājās, lai piedalītos nākamajā kārtā.

— Nezinu, neko nezinu… Uz Zemes… Es nevaru iedomāties, kā tur ir…

•— Es taču jums rādīju ierakstus …

— Jā, es, protams, redzēju. Vienalga, nevaru iztēloties. Man liekas, tur nav labi. Pie mums te ir labāk. Vajag, lai šeit pie mums atļautu katram izdomāt, ko viņš grib, atļautu tik daudz bērnu, cik katrai sievietei vajag, lai tā būtu laimīga. Un nekur nevajag braukt. Es negribu uz Zemi.

— Un kā tad es?

Anna sadrūma.

— Tu? Ja tu gribēsi, varēsi palikt šeit4? s

— Kopā ar tevi?

Taču beidzamajās dienās tas bija kļuvis par aizliegto tematu.

— Es pati nezinu. Nevajag par to runāt.

— Nē, noskaidrosim tomēr visu līdz galam. ? * Vai tu mani nemīli?

— Zini, kamēr tevis nebija, kaut kas ir pārgājis.. * Nē, negribu runāt.

— Tad varbūt man labāk aiziet pavisam?

Es tā teicu, it kā patiešām varētu kaut kur aiziet — iekāpt vilcienā un aizbraukt —, taču šeit nebija vilcienu, un es nekur nevarēju aizbraukt no mūsu kuģa, no biedriem, no Annas …

— Nē! Man ar tevi ir labi.

— Kāpēc tad …

— Man labi tā, kā ir. Negribu, lai būtu citādi.

— Tā nevar ilgi turpināties.

— Ak, es nezinu, es lūdzu — nevajag par to. Es pati nesaprotu. Ja tu domā, ka tev vajag aiziet — ej. Man būs sāpīgi, bet — ej…

Te es apklusu, jo sarunas turpināšanai būtu jāsaka: jā, es aiziešu. Tūlīt pat aiziešu. Mēs ar tevi vairs nekad netiksimies. Taču man nebija, kurp iet.

— Varbūt ieiesim mežā?

•— Ejam… •

— Uz to pusi mēs vēl neesam gājuši.

— Ejam uz to pusi.

Mēs nogājām metrus trīssimt un apstājāmies.

— NevajagI

— Klausies .,.

— Nērnevajag. Es apvainošos.

— Agrāk taču …

— Bet tagad nedrīkst. — Un viņa atkāpās.

Es sadrūmis apsēdos uz resna, pie zemes trūdoša stumbra, Anna stāvēja netālu no manis un plucināja kādu nolauztu skujotu zaru. Pēc tam pienāca un apsēdās — ne gluži blakus, bet tuvu.

— Vai tu apvainojies?

— Nē, — es atbildēju, un tā bija patiesība. — Vai tad varu uz tevi apvainoties?

— Pastāsti kaut ko.

— Ko tad?

— Tu taču solīji man daudz ko pastāstīt. Par visu, ko es nezinu.

— M-jā … Par ko tad īsti?