Savam brālim sargs

* smīgi… Jūs esat ļoti bīstams. Jo mēs nevaram pieļaut, ka cilvēki sāktu šaubīties par Līmeni. Mūsu sabiedrībai tas ir vienīgais iespējamais attīstības ceļš. Mums ir tikai viena programma. Tajā nav paredzēta jūsu parādīšanās un jūsu darbība pret mums. Tas var novest tikai pie sarežģījumiem, kuru sekas grūti paredzēt. Viss, ko no jums dzirdēju, liek man pieņemt galēju lēmumu. Vismaz uz kādu laiku, kamēr stāvoklis stabilizēsies. Pēc tamj ļ Pēc tam kādreiz mēs atkal satiksimies un aprunāsimies. Tagad man jāatvainojas. Laiks doties pie skaitļotāja — tuvojas brīdis, kad mēs saņemam precizētu programmu nākamajai dienai. Uz redzēšanos. Nebaidieties: mēs jums nevēlam ļaunu, un ar jums nekas slikts nenotiks.

Jau durvīs viņš pagriezās atpakaļ:

— Un ar mums arī ne.

* * *

Pitekam prātā nenāca saplūkt puķes un ar tām sagaidīt Šuvalovu. Viņa laikmetā tādi uzmanības pierādījumi netika augstu vērtēti: puķu visur bija milzums, bet tās nebija ēdamas. Viņš lika lietā visu savu izveicību un sadabūja diezgan lielu ceptas gaļas gabalu, — pēc viņa domām, tas bija vispiemērotākais šajā gadījumā. Pēc tam viņš ieņēma novērošanas pozīciju pretī Sargātāju namam un sāka gaidīt, turēdams gaļu tā, lai tās kairinošā smarža nekutinatu nāsis. Piteks nešaubījās, ka Šuvalovs iznāks ārā brīvs, un triumfējošs, bet, ja neiznāks, tad noteikti izsūtīs kādu pēc Piteka, lai dotu norādījumus ekipāžai. Varēja gadīties tā, ka Šuvalovs uzreiz ķeras pie lietas, jo viņš nemēdza zaudēt laiku. Diez vai viņš šaubījās par to, ka Piteks atrodas kaut kur tuvumā.

Taču laiks gāja, bet Šuvalovs joprojām nerādījās, un Piteks jau sāka bažīties, ka vadītājs ir atbrīvots, kamēr viņš meklēja ēdamo. Padomājis, viņš tomēr nolēma gaidīt līdz pilnīgai uzvarai. Viņam izrādījās taisnība: vēl pēc četrdesmit minūtēm Šuvalovs beidzot parādījās uz laukuma. Pitekam par pārsteigumu, viņš iznāca nevis no Sargātāju nama, bet no pretējās puses,, no ēkas, kura bija apšūta ar plastmasu un kurai nebija logu.

Galu galā, tam nebija lielas nozīmes. Daudz svarīgāk bija tas, ka Šuvalovs neiznāca viens.

Viņš gāja lēni, nodūris galvu, likās uzreiz novecojis, bet viņam priekšā, aiz muguras un sānos gāja apbruņoti cilvēki. To sejas bija bargas, un ar pavēlošiem žestiem tie atgaiņāja garāmgājējus, kas apstājās un ar interesi skatījās vai arī centās tikt procesijai tuvāk.

Piteks sažņaudza dūres. No ceptās gaļas pilēja smaržīga sula, bet pilots to pat neievēroja; Pēc Šuvalova un viņa pavadītāju sejas izteiksmes Piteks saprata, ka Šuvalovu apsargā, lai • viņš neaizbēgtu. Kapteinis to būtu saucis par konvoju, Piteks šo vārdu nezināja, bet notiekošā būtība viņam bija skaidra.

Bruņotie pavadoņi bija seši. Piteks, soļojot divdesmit soļu atstatumā aiz procesijas, ne atpaliekot, ne arī pieejot tuvāk, vienā mirklī aptvēra, ka droši vien tiktu ar tiem galā. Viss būtu ļoti vienkārši, ja kaut kur tuvumā būtu kuteris: kamēr apsardze atjēgtos, Piteks ar Šuvalovu, ielēkuši mašīnā, jau pēc mirkļa būtu augstu gaisā. Taču kutera nebija, un līdz norunātajam tikšanās laikam ar Georgu vēl atlika vairāk nekā divas stundas, turklāt viņš nolaidīsies nevis šeit, bet gan aiz pilsētas. Kuteris nevarēja palīdzēt, bet bez tā bija grūti cerēt uz veiksmi: mazpazīstamā pilsētā nekur tālu neaizskriesi, un Šuvalovs arī nav nekāds labs skrējējs — tomēr vecums liek manīt. Attapusies apsardze varētu sākt šaut, un tad viss varētu beigties pavisam slikti.

Tātad pašlaik uzbrukt nedrīkstēja. Atlika izsekot, uz kurieni Šuvalovu aizvedīs, un pēcāk mēģināt viņu bez liela trokšņa atbrīvot. Diez vai visi seši apsargās večuku, pie viņa paliks viens vai augstākais divi. Piteks bija pārliecināts, ka ar diviem vienmēr tiks klusu galā.

Droši vien vajadzēja tikai likt Šuvalovam saprast, ka Piteks joprojām ir blakus, lai zinātnieks neuztrauktos.

Tā nolēmis, pilots pielika soli. Panākt procesiju bija viegli, jo Šuvalovs soļoja lēni, pavadoņi viņu nestei- dzlnāja. Iespējams, ka tie savā veidā žēloja večuku. Piteks pagāja tiem garām, turoties tādā attālumā, lai neizraisītu aizdomas. Viņš atcerējās, ka tur rokā sažņaugtu garšīgas gaļas gabalu. Piteks ar baudu nokoda kumosu. Tā būs vieglāk sev pievērst uzmanību: gribot negribot jāatskatās uz cilvēku, kas iet pa ielu un stūķē mutē kaut ko ļoti kārdinošu. Apsardze atskatīsies, un iespējams, ka tad palūkosies arī Šuvalovs.

Tā arī notika. Šuvalovs pacēla galvu un uz brīdi sajauca soli. Piteks, piemiedzis aci, apstājās, izlikdamies, ka to ļoti ieinteresējis noziedznieka izskats. Apsardze viņam nepievērsa īpašu uzmanību: no cilvēka ar pilnu muti nekādas ļaunprātības negaida. To izmantoja Šuvalovs. Viņš pagrieza galvu uz otru pusi un, it kā vērs- damies pie visas pasaules — lai gan patiesībā šie vārdi bija domāti vienīgi Pitekam —, iesaucās:

— Viņi netic! Neko neuzsāks! Gaidīt nedrīkst!

— Klusē, veci! — tūlīt pat atskanēja priekšā ejošā sardzes vīra uzkliedziens. Taču Šuvalovs jau bija apklusis, jo bija pateicis visu, ko gribējis.