Savam brālim sargs

— Labi, labi, mans draugs. Tāda diskusija būtu attaisnojama, ja jums būtu kāda izvēles iespēja. Tomēr tādas iespējas taču nav!

— Kāpēc jūs esat tā nolēmis?

— Ceru, jūs sapratāt, ka es nejokoju, runādams par jūsu saules nepastāvību, par jūsu pasaules ņolemtībul Sapratāt un — noticējāt!

— Es jau teicu jums: nē! Bez tam.,, Kad domāju par to, kas gaida mūsu cilvēkus tur, pie jums, man liekāS/Tca daudz lielāka cietsirdība ir izraut tos no šīs vietas kā kokus ar visām saknēm un pārstādīt kaut kur pilnīgi citā augsnē. Pieauguši koki parasti neiedzīvojas … Mūsu saknes ir šeit.

— Piekrītu, šī paaudze cietīs. Taču nākamā vairs nejutīs, ka tai ir atšķirīga izcelsme…

— Pagaidiet, lūdzu. Jūs visu laiku cenšaties pārliecināt, ka jūsu civilizācijai salīdzinājumā ar mūsējo ir kaut kādas priekšrocības, ka mēs varam uzskatīt par lielu veiksmi iespēju kaut kādā veidā tai pievienoties …

— Uzskatu mūsu priekšrocības par tik acīmredzamām, ka…

— Bet es — ne. Neviens no mums tā neuzskatīs. Jo…

— Nu? Būtu interesanti dzirdēt…

*— Sakiet atklāti: vai jūsu civilizācija ir darījusi jūs laimīgākus? Visa tehnika, komforts, viss, ar ko jūs tā lepojaties?

— Laimīgākus? Atvainojiet, bet es nezinu, vai iespējams operēt ar tādiem jēdzieniem. Precīzas terminoloģijas trūkums…

— Mūsu dārgais viesi, laime ir kategorija, ar kuru var un vajag visur operēt… Sakiet: dzīvojot informācijas plūsmā, nebijušos ātrumos, visneparastākajās vidēs, uz citām planētām un tā tālāk — vai, ar visu to dzīvojot, jūs esat kļuvuši laimīgāki? Vai dvēselē mierīgāki? Iespējams, ka jūs dzīvojat bagātāk, nav vārdam vietas, — nu, un tad? Jūs apēdat vairāk par mums, bet ari mēs neesam badā. Mums ir mazāk informācijas, bet arī mazāk iemeslu uztraukumam, garīgai pārsātinātī- bai.,, Jums ir māksla, bet arī mums ir, aplūkojiet mūsu skulptūras, gleznas, iespējams, ka tās jums liksies vecmodīgas,, taču var būt gluži otrādi… Jūsu audumi ir smalkāki, bet arī mūsējie dod siltumu, aukstā lčŽikā. Jūsu mājas augstākas, bet arī mūsējās ir mājīgi un silti. Mēs neesam tik daudzpusīgi, toties mums paliek vairāk laika, lai domātu par dzīvi un citam par citu, citam citu mīlēt, redzēt to, kas ap mums, baudīt pavasarī ābeles ziedēšanu un lapu zeltu rudenī… Jūs uzskatāt, ka mums jūs jāapskauž, bet padomājiet, vai īstenībā nav gluži pretēji?

ssr Vai zināt, tādā veidā diskutēt…

— Par ko gan un kāpēc mums diskutēt? Nevajag. Jūs pateicāt to, ko gribējāt, es atbildēju to, ko domāju, — un viss. Es tikai vēlējos, lai jūs saprastu …

— Galu galā, tas, ko sakāt jūs — viens no desmita diktatoru —, nemaz nav obligāti…

— Diktatoru?

Sargātājs skumji pasmaidīja.

— Nē, mans viesi, mēs neesam diktatori, mēs esam tikai cilvēki, kas apkalpo skaitļotāju, tikai cilvēki, kas no paaudzes paaudzē apgūst šo māku. Ko gan mēs varam diktēt? Tikai to, ko mēs saņemam no skaitļotāja; kas tad mēs par diktatoriem? Drīzāk jau skaitļotājs, Ibet arī tas nav diktators: būtu bezjēdzīgi tā nosaukt kristālu kombināciju … Nē, šeit nav diktatoru, nav apspiedēju, nav patvaldnieku. Ir, no jūsu viedokļa, ne pārāk augstu, toties saprātīgi organizēta sabiedrība, kurā nav bagātību, bet nav arī pārmērību, kurā nelielo bagātību, kas atrodas tās rīcībā, sadala vienmērīgi… Sabiedrībā ar zemākiem morāles kritērijiem tas būtu neiespējami, bet atcerieties, ka mūsējā nekad nav zinājusi un nevar iedomāties citu iespēju! Mēs esam cēlušies nevis no mežoņiem, bet no cilvēkiem, kas lidot uz zvaigznēm riskējuši daudz agrāk par jums. Teikšu atklāti: jūs esat aizgājuši daudz tālāk, bet arī zaudējuši neizmērojami vairāk. i % Jūs varat nodomāt, ka tie

ir tikai mani vārdi, ka tie pauž tikai manu viedokli. Parunājiet ar pārējiem Sargātājiem, paaiciniet jebkuru garāmgājēju no ielas, izstāstiet tiem, ko jūs piedāvājat, un uzklausiet atbildi.

— Būs pietiekami, ja teikšu, ka piedāvāju dzīvību pret nāvi, — un jautājums būs izšķirts.

— Dzīvi, kādu mēs negribam, pret nāvi, kurai mēs neticam. Jautājums izšķirts un ne jau jums par labu.

Iestājās ilgs klusums. Šuvalovs sēdēja, nolaidis galvu. Nē, šeit neviens nebija pārliecināms. Gribi vai negribi, nāksies ķerties pie citiem līdzekļiem. Nav jau liels grēks stipri, pat ļoti stipri pagrūst cilvēku, ja vienīgi tā var viņu paglābt no brūkošas lavīnas …

— Nu, ko lai dara. — Viņš pacēla galvu. — Vainojiet paši sevi. Redzu, ka man nāksies jūs atstāt, neko nepanākušam.

— Jā.

— Es paziņošu saviem biedriem .. *

— Neko jūs viņiem nepaziņosiet, — Sargātājs sausi noteica.

— Vai tiešām jūs …

— Jūs esat izdarījis noziegumu un par to tiksiet notiesāts. Domāju, jūs pats varēsiet pārliecināties par to, ka energolīniju būve no saules baterijām noris veik-