Savam brālim sargs

— Ak tā, jūs lopiem uzticaties vairāk, nekā cilvēkiem?

Mēs tikai par cilvēkiem vairāk rūpējamies. Atgriezīsimies pie tēmas. Protams, cilvēki, kas atlidoja šurp, jau iepriekš, uz Zemes, bija iemācījušies visus nepieciešamos darbus, bija kļuvuši par īstiem speciālistiem arhaiskajā zemes apstrādē. ♦» Viņi atveda sev līdz graudus, dārzeņu un zāļu sēklas.., Vieglprātība te nebija pieļaujama. Jau uz Zemes cilvēki iemācījās strādāt ar pirmatnējiem darbarīkiem — cirvjieih un zāģiem. Zināja, ka jaunajā vietā būs jāsāk no nulles. Gatavojās ilgi un pamatīgi. Un šeit tiem uzreiz nācās ķerties pie darba.

— Jā . ?, Sakiet, lūdzu: ir pagājis tik daudz laika, gadsimti .,., taču jūsu tehnikas līmenis palicis apmēram tāds pats, un, liekas, jūs sevišķi necenšaties to attīstīt, paaugstināt līmeni?

— Jums taisnība: mēs sevišķi necenšamies.

— Pat pretojaties tam, vai ne?

— Diez vai ir jēga to slēpt.

— Tieši tā. Kāpēc, ja atļauts vaicāt?

— Centīšos paskaidrot… Toreiz, pirms starta, bija skaidrs, kāds būs jaunās kolonijas tehniskais līmenis. Taču nebija sevišķi skaidrs, kādas psiholoģiskās un sociālās izmaiņas radīs pāreja uz tādu dzīvi.

— Vai jūs baidījāties no regresa?

— «MēS» — tas nav pareizi adresēts. Neaizmirstiet, ka, ja es arī esmu atlidojis ar to kuģi, tad tikai kā iekonservēta šūna.

— Atvainojiet, bet man patiesi ir visu laiku tāds iespaids . r» Protams, nevis «jūs», bet «viņi».

— Viņi uzskatīja, ka zināms regress ir neizbēgams. Taču, cik tālu tas ies un kāds būs tā raksturs, bez eksperimentāliem datiem bija grūti paredzēt,

— Patiesi.

— Vispirms vajadzēja parūpēties par to, lai sociālais regress nebūtu pārāk smags. Atgriešanās pie — teiksim atklāti — feodālisma un dzimtbūšanas laika tehnikas nedrīkstēja novest arī pie tā perioda, sociālajām koncepcijām.

— Vai izdevās no tā izvairīties?

— Izdevās. Mums nav un arī nav bijis privātīpašuma, , Šis jēdziens mūsu sabiedrībai ir svešs*

— Tomēr jūs to zināt.,,

— Mēs — tie, kurus sauc par Līmeņa Sargātājiem — sagatavošanās procesā ļoti nopietni studējam mūsu vēsturi. Visu līdz pēdējam. Citādi es nevarētu jums tik sīki izstāstīt.

— Jā, jūsu informācija ir ļoti interesanta. Tātad.,.

— Vadījās no tā, ka saitēm starp ražošanas spēku līmeni un sociālo iekārtu noteiktos apstākļos jābūt pietiekami elastīgām. Liela uzmanība tika pievērsta tam, lai nepieļautu morālu un tikumisku regresu. Galvenajos vilcienos tas izdevās. Lai nepieļautu reliģijas rašanos. Arī tas izdevās.

— Ļoti slavējami. Tomēr jūs neatbildējāt uz mana jautājumu: kāpēc jūsu līmenis neaug, vēl vairāk kāpēc tas izsludināts par pastāvīgu?

— Man liekas, to izprast nav grūti. Jums arī pašam skaidrs, ka ražošanas līmenis — pastāvot noteikumam, ka netiks pieļauta pārmērīga cilvēku pārslodze darbā — prasīja ārkārtīgi racionālu saimniekošanu. Katrā priekšmetā, katrā graudu saujā pie mums ieguldīts ļoti daudz darba…

— Dabiski…

— Jau no paša sākuma nebija citas iespējas kā uzticēt tam pašam skaitļotājam visu saimniekošanas vadību — gan ražošanu, gan sadali. Cilvēkiem atlika to apgādāt ar aktuālu informāciju un galējas nepiecieša- mlbas (galvenokārt morālas) gadījumā ieviest tā rekomendācijās nelielas korektīvas. Starp citu — ļoti reti,

— Ak tā…

— Tā gan.

—• Vai mašīna tika galā?

— Jā, protams. Tikai tā mūsu sabiedrība varēja attīstīties un nostiprināties. Tomēr…

— Es nojaušu. Jūs gribat sacīt, ka skaitļotaja iespē* -jas tomēr nav neierobežotas.

—- Ļoti žēl, bet tā ir.

— Tas var atrisināt tikai noteiktas sarežģītības pakāpes uzdevumus, vai ne?

— Saprotams. Vienā jaukā dienā iestājās tāds stāvoklis, kad kļuva skaidrs: jebkādas izmaiņas — vai nu ražošanas spēku raksturā, vai patēriņa raksturā, un tā tālāk — novedis pie tā, ka mašīna vairs netiks galā ar uzdevumu.

— Un jūs nolēmāt«•r <

— Protams, varēja riskēt: skaitļotāju izslēgt un pār^ ņemt visu savās rokās.

— Taču jūs to nedarījāt.

— Nē. Jo tad, lai nepieļautu kļūdas un jucekli, vajadzētu bezgala daudz speciālistu. Taču mums to nebija. Turklāt…

— Kāpēc tad jūs tos nesagatavojāt?

— Jūs man neļāvāt pabeigt domu: turklāt, pastāvot šādam darba ražības līmenim, mēs nevarētu tādu speciālistu baru uzturēt.

— Uzturēt — tas ir, paēdināt, apģērbt un apaut?

— Jā. Jūs jau varējāt ievērot, ka pie mums deviņdesmit deviņi procenti cilvēku ir ražotāji. Pilsētai kopā ar tai piekļauto rajonu ir viens tiesnesis — tā arī visa vara. Šeit, galvaspilsētā, nedaudz vairāk. Armijas nav. Speciālu spēku kārtības sargāšanai arī nav. Iztiekam

tādēļ, ka mums izdevies saglabāt to tikumisko līmeni, kāds toreiz bija uz Zemes. Starp citu, mūsu iedzīvotāju skaita palielināšanas vai uzturēšanas paņēmiens dod mums iespēju stingri regulēt vai arī uz kādu laiku vispār pārtraukt pieaugumu. No otras puses, tas mūs paglābj no darba laika zudumiem un, kas ir ļoti svarīgi, atbrīvo cilvēkus no tieksmes saņemt pēc iespējas lielāku atalgojumu, lai labāk apgādātu savus bērnus.

— Jā, jā… Tātad jūs esat nonākuši līdz līmenim, kas dotajā sistēmā ir optimāls …