Savam brālim sargs

— Jā, ja jūs runājat par patēriņa līmeni. Ja runā par attīstību kā tādu, tad tā vispār nav apstājusies. Tikai mūsu paņēmiens prasa laiku.

— Interesanti, kādu tad jūs iztēlojaties tālāko attīstību?

— Tā ir iepriekš ieprogrammēta. Pirmkārt, nepieciešams, lai planētas iedzīvotāju skaits sasniegtu noteiktu lielumu. Pašlaik tas ir mūsu uzdevums. Pēc tam sāksies nākamajai attīstības pakāpei nepieciešamo speciālistu sagatavošana. Mēs augsim pakāpeniski, bez krīzēm. Mēs negribam apsteigt notikumu gaitu, virzāmies vienmērīgi.

— Lai tā-būtu. Sakiet: vai degvielas jūsu spēkstacijai pietiks ilgam laikam? Ko jūs iesāksiet, kad tā beigsies un skaitļotājs apstāsies?

— Degviela drīz beigsies. Tas mūs nebaida, un skaitļotājs neapstāsies.

— Šaubos, vai jums izdosies papildināt deiterija krājumus.

— Tas nav nepieciešams. Mums ir cits avots. Saules baterijas. Praktiski mūžīgs avots. Katrā ziņā tā pietiks tik ilgi, līdz mēs radīsim savu enerģētiku.

— Vai jūs tās atvedāt sev līdz?

353

— Ekspedīcija atveda.

12 — 2043

— Kāpēc tad jūs tās neizmantojāt no paša sākuma?

— Tas nebija iespējams. Mēs nevarējām apmesties tuksnešos. Mums bija nepieciešama optimāla vide. Taču baterijām ir cita gaume. Kā jau teicu, lieku cilvēku mums nav. Nebija iespējas uzreiz radīt grupas vajadzīgās vietas meklēšanai ekvatoriālajos tuksnešos. Pat tad, kad tāda jau bija atrasta, nācās uzbūvēt pārvadlīnijas, izvietot baterijas …

— Vai jūs tikāt galā?

— Mēs strādājam. Pabeigsim, pirms vēl stacija apstāsies.

— 2ēl, ka tas nerealizēsies. Būtu bijis interesanti redzēt …

— Realizēsies…

— Nē. Saule, kurai jāpalīdz jums, īstenībā ir jūsu ienaidnieks. Draud briesmīga nelaime. Uzliesmojums . f «

Sargātājs pacēla roku:

— Nevajag, mums jau stāstīja par jūsu idejām. Nē, saule mūs neapdraud, nekas mums nedraud.

— Paklausieties! Zinātne liecina …

— Mums arī ir zinātne. Mēs tai ticam.

Šuvalovs tā kā iesmējās, kā iestenējās.

— Vai patiesi pēc visa, ko jūs par mums uzzinājāt, — viņš teica, — jūs varat nopietni runāt par to, ka jūsu zinātne — pat atstājot tai šo vārdu var nopietni diskutēt ar mūsējo!

— Mēs netaisāmies diskutēt ar jūsu zinātni. Taču es domāju, ka mūsu zinātnieki varētu jums izskaidrot…

— Kāpēc gan zaudēt tik daudz laika! Atļaujiet labāk man jums paskaidrot, cik lielas ir briesmas …

— Tas gan būtu nevajadzīgs laika zaudējums.

— Vai tiešām man neizdosies jūs pārliecināt..

— Nē. Es taču šeit dzīvoju ilgāk par jums!

— Padomājiet par savu tautu!

— Tai nekas nedraud. Mēs nesāksim ticēt kaut kādiem māņiem. Mūsu saule gadu simtiem būs un paliks tāda pati kā šodien. Un gana par to.

— Labi! — Šuvalovs pēc pauzes atmeta ar roku. — Tad atļaujiet piedāvāt kaut ko citu. Lai jūsu saule… lai. Padomājiet: vai nebūtu labāk, neriskējot pārbaudīt ne mūsu secinājumus, ne jūsu tautu, uzreiz pacelt tās līmeni neiedomājamā augstumā?

— Ko jūs ar to domājat?

— Es jums piedāvāju pārcelties uz citu zvaigžņu sistēmu — uz mūsējo, uz to, no kurienes kādreiz startējuši arī jūsu senči… teiksim — jūsu civilizācijas aizsācēji. Mazliet vairāk par miljonu cilvēku … Mēs tur pat nejutīsim šo pieaugumu: mūsu ir miljardi! Toties jūs visi — cik daudz drošāk jūs visi jutīsieties! Pavisam cits līmenis! Komforts! Pārpilnība! Augsta kultūra! Domas vēriens! Iedomājieties, kāda dzīve jums sāksies!

Sargātājs klausījās viņā, lūkodamies sāņus. Viņš atbildēja pēc brīža:

— Sāksies … Kam?

— Kā — kam? Visiem!

— Vai arājiem, kas māk art zemi ar vēršiem un vienkāršu arklu? Vai kalējiem, galdniekiem, mežcirtējiem, zirgu audzētājiem? … Kas tad viņiem sāksies?

— Vai zināt… Mans draugs, es, protams, nevaru uzreiz jums sniegt izvērstu programmu: piekrītiet, ka tikšanās mums bija vēl lielāks pārsteigums nekā jums! Es esmu pārliecināts, ka tiks izdarīts viss, kas nepieciešams, lai…

12*

355

— Lai cilvēki, kas atnākuši no arhaiskas, klusas, nesteidzīgas un nosvērtas pasaules, pēkšņi justos kā mājās jūsu sarežģītajā, daudzšķautņainajā, steidzīgajā,

aurojošajā un dārdošajā civilizācijā? Vai tas vispār iespējams?

— Atvainojiet, bet jūsu priekšstats par Zemes civilizāciju …

— Es skatos no jūsu redzes viedokļa: atvainojiet mani par epitetiem, bet es to iztēlojos tieši tādu — pēc tā, kov jūs man pastāstījāt un parādījāt, pēc tā, kas palicis mūsu atmiņā par to civilizāciju, kuru pameta mūsu pasaules pamatlicēji… Vai tās vispār ir iespējams?

— Vai iespējams?…

«— Un — vai vajadzīgs?

— Mans draugs, vai zināt, pati jautājuma nostādne

— Es jūtu, ka tā jūs mulsina.

— Protams. Jo mūsu civilizācija, vai nu tā ir laba, vai slikta, ir likumsakarīga parādība, noteiktas attīstības, noteikta progresa rezultāts — un izejas punkts tālākai attīstībai, tālākam progresam. Jā, tā ir likumsakarīga, un kā tādu to arī vajag uztvert. Jūsu pasaule šajā aspektā ir nožēlojama anomālija, bezperspektīvs sānceļš un strupceļš. Kā gan var vaicāt — vai vajag?

— Vaicāt ir taisni nepieciešams: jo kāda gan mums daļa gar to, ka no jūsu viedokļa mēs esam anomālija? Jo šī ir mūsu dzīve, un mūs tā apmierina! Jums tā nepatīk — bet neviens taču nespiež jūs to pieņemt…