Savam brālim sargs

— Es ari ne. Viņiem vispirms bija jāizlemj: kas ir vissvarīgākais kolonijas radīšanai tukšā vietā un bez spēku pieplūdes no ārienes. Kas ir absolūti nepieciešams.

— Spriežot pēc tā, ka kolonija ir iedzīvojusies, viņiem izdevās atrast pareizo lēmumu?

— Jā.

— Un tas izrādījās < t E

— Tie bija cilvēki.

— Cilvēki?

— Tieši tā. Bija izpētīts, — lai kolonija neizmirtu, nevārguļotu, visbeidzot, nedeģenerētos, tajā pirmām kārtām jābūt noteiktam cilvēku skaitam, ne zemākam par kritisko līmeni, kuru toreiz novērtēja aptuveni ar vairākiem tūkstošiem cilvēku.

~ Tā. .

— Jā. Ievērot tādu noteikumu bija neiespējami kaut vai tāpēc, ka kuģī varēja paņemt divsimt cilvēku un tiem visnepieciešamāko. Ne vairāk,

— Patiesi, uzdevums nav bijis viegls.

— Visi saprata, ka, sākdama ar primāro skaitli —r simt pāriem, kolonija dabiskos apstākļos sasniegtu nepieciešamo skaitlisko sastāvu pārāk vēlu. -Pareizāk, tā nepagūtu to sasniegt, jo iznīktu krietni vien agrāk. Domāts taču tika par daudzām paaudzēm uz priekšu!

— Sarežģīti. Sarežģīti gan.

— Tomēr izeju atrada. Tā aparatūra, ko ekspedīcija paņēma līdz, tas mazums, ko bija iespējams-aizvest, bija domāts nevis enerģijas ražošanai, nevis zemes apstrādei vai metālgriešanai, bet gan < t , cilvēku atražošanai,

Šuvalovs saviebās.

— Baidos, ka es nebūtu varējis piekrist tādam lēmumam ,,»

— Nebija citas izejas. Tajā laikā jau bija pietiekami izstrādātas metodes, kā panākt, lai no jebkuras organisma šūnas varētu attīstīties pilnvērtīgs organisms. No jebkuras šūnas.

— To es zināju •»»

— Nepieciešamajai aparatūrai, ko ekspedīcija bija paņēmusi līdz, bija pietiekama jauda, lai jau pirmajā gadā saražotu tūkstoti mazuļu, tikpat — otrajā, un nepieciešamības gadījumā ražošanu varēja paplašināt. Izejmateriāls bija paņemts līdz no Zemes; miljoniem šūnu.;. Tādā veidā tika novērsta cilvēka deģenerācija, kas pretējā gadījumā noteikti rastos tik šaurā populācijā.

— Cilvēki no Trauka! — Šuvalovs nomurmināja. — Tad, redz, kā!

Viņa balsī bija nepatika.

Sargātājs palūkojās viņā.

— Redzu, ka jūs joprojām nevarat ar to samierināties.

— Diemžēl tā ir.., Es pat neesmu pārliecināts, ka tie, par kuriem jūs runājat, ir īsti cilvēki. Iespējams, drīzāk tie būtu saucami par bioloģiskiem robotiem? Vai tā nebūtu godīgāk?

— Jūs varat mani saukt arī par robotu, — Līmeņa Sargātājs ar smaidu piekrita, — ja tāds termins jums liekas pieņemamāks.

— Kā — jūs arī?

— Tāpat kā visi pārējie. Iespējams arī, ka ne visi, — dažkārt pie mums cilvēki piedzimst arī dabiskā veidā, bet ļoti reti. Mēs aizliedzam dzemdēt.

— Kāpēc?

■— Uzskatām, ka vēl neesam sasnieguši tik lielu skaitu, lai deģenerācijas briesmas kļūtu minimālas.

— Cik lielu skaitu jūs gribat sasniegt?

— Apmēram desmit miljonu.

■— Pašlaik jums ir .. *

— Mazliet vairāk par miljonu.

— Tik daudz? — drūmi pabrīnījās Šuvalovs.

— Mēs uzskatām, ka ļoti maz.

— Protams, viss atkarīgs no redzes viedokļa… Miljons, tas nav maz…

— Varbūt atliksim šos emocionālos vērtējumus. Tagad jums lr skaidrs, ko cilvēki bija atveduši sev līdz un ar ko sākuši savu darbošanos.

— Atvainojiet.,. Visam, ko es te redzu ..

Šuvalovs ar roku norādīja uz visu, kas atradās istabā.

Tā bija gara telpa bez logiem, apdarināta ar plastmasu, kas vēl pēc tik daudziem gadiem bija palikusi balta. No slēptiem gaismas avotiem plūda blāva, maiga gaisma. Gar sienām atradās rindas plauktu, piekrautu ar vienādiem aparātiem, no kuriem stiepās resni kabeļi.

— Traukam …

— Tieši tā, šim Traukam, šai cilvēku fabrikai bija nepieciešama enerģija — un iztikt bez tās jūs nekādi nevarējāt!

— Tā ir nepieciešama arī pašlaik. Tāpēc ekspedīcija paņēma līdz nelielu spēkstaciju — un arī kodoldegvielu tai. Enerģijas bija jāpietiek cilvēku ražošanai un' vēl dažām vajadzībām, bet nekādā- ziņā ne tam, lai attīstītu rūpniecību.

— Saprotu. Vai tiešām spēkstacija.»

— Jā. Tā darbojas arī tagad. Starp citu. * ? Taču nerunāsim par detaļām.

— Ko tad vēl ekspedīcija bija paņēmusi līdz?

— Protams — pietiekami jaudīgu skaitļotāju.

— Kāpēc?

— Pirmkārt, ražošanas vadībai. Tā taču prasa visstingrāko programmēšanu un visprecīzākos režīmus, ja jūs gribat, lai dzimtu cilvēki, nevis izdzimteņi.

— Jūs sakāt — dzimtu?

— Kā lai citādi pasaku? Cilvēks piedzimst, cita ceļa tam nav. Viņu nemontē no detaļām. Vide, kurā viņš attīstās, ir pietiekami svarīgs, tomēr nav principiāls faktors.

— Labi, nestrīdēsimies …

— Es arī tā domāju.. . Pirmais uzdevums — cilvēku skaits — bija atrisināts. Taču dzemdēt cilvēkus vēl na v viss, viņi arī jāpabaro, un vispār — jā dzīvo 1

— Jā.

— Te patiešām bija jāsāk no paša sākuma. Labi, ka cilvēki bija psiholoģiski sagatavoti.

— Kam?

— Tam, ka zemi nāksies art ar arkliem, un arī ne uzreiz. Pirmos divus trīs gadus, kamēr pieauga darba lopi, vajadzēja rakt ar lāpstām …

— Vai jūs arī lopus … ieguvāt tādā pašā veidā?

— Nevarēja taču nopietni paļauties uz to, ka daba varbūt būs radījusi uz planētas zirgus un vēršus un cilvēkiem atliks tos tikai pieradināt! Protams, viss bija atvests līdz un izaudzēts tieši tādā veidā, ,'m aparatūra atrodas ēkas blakus daļā. Tiesa, tā jau sen vairs netiek izmantota.