Savam brālim sargs

— Taču tā ir tikai maza daļa no tiem noziegumiem, kuros mani var apvainot!

Zālē iestājās klusums.

— Es, sistemātiski pārkāpjot Līmeni…

Atkal troksnis.

— .. atradu iespēju, kā izdarīt patiešam briesmīgu un cietsirdīgu noziegumu!

Atkal — nāves klusums.

— Tā sekas būtu nepārredzamas un novestu pie LI*, meņa sabrukšanas, bet pēc tam gan jūsu, gan visu cii-, vēku dzīve kļūtu neiespējama. Pašlaik es esmu jūsu rokās, bet atcerieties: es neesmu viens! Ja notiks manis iecerētais — jūs visi iesiet bojā!

Zālē kāds vārgi iekliedzās. Kāds sāka raudāt. Šuva-, lovs ievilka elpu.

— Es vēl nezinu, kādu paņēmienu mēs lietosim. Jo, tiesneši, mēs zinām divus paņēmienus, un ar ikvienu no tiem var panākt tādu rezultātu.

Šuvalovs apklusa. Viņš tīšām ieturēja pauzi.

— Runā! — mazliet aizsmakušā balsī teica tiesnesis, kurš sēdēja vidū.

•— Mēs varam Izdarīt tā, ka visu pārņems uguns, Jūsu mājas. Darbnīcas. Tīrumus. Mežus. Upes sāks vārīties un iztvaikos. Pat asinis sāks vārīties jūsu dzīslās —: vīriešiem un sievietēm, večukiem un bērniem. Viss aizies bojā, viss sadegs, dzīve pārtrūks un nekad šeit vairs neatdzims. Lūk, tiesneši, viens paņēmiens!

Atkal viņš apklusa, un atkal tas pats tiesnesis teica:

— Runā taču!

■— Otrs paņēmiens ir tāds. Mēs izsauksim aukstumu. Drausmīgu aukstumu. Nodzisīs saule. Visu pārklās ledus garoza. No aukstuma aizies bojā augi un koki. Iestāsies bads un briesmīgs Sals. Upes aizsals līdz dibenam, un viss dzīvais tajās ies bojā. Kādu laiku jūs vēl varēsiet paslēpties no sala telpās, bet bads jūs pazudinās. Visi nomirs. Un dzīvība pārstās eksistēt. Katram no jums un visiem kopā.

Tiesnesis labajā malā iebilda:

— Bet mirsi ari tu, tiesājamais! Un arī tavi biedri ies bojā.

— Jā, — Šuvalovs atbildēja, — tur jau ir tā lieta^

Jo jāmirst ikvienam. Bet mēs nolēmām: ja reiz jāmirst mums, tad lai mirst visi.

— Tiesājamais.. , Vai tiešām tu tā neieredzi cilvēkus?

Šuvalovs neatbildēja uzreiz. «Ak dievs,» viņš domāja, «es pārāk mīlu cilvēkus, pat muļķus, — jo viņi taču nav vainīgi savā muļķībā, nav vainīgi pie tā, ka ir zināšanas, kas izrādās pārāk smagas to netrenētajām smadzenēm…»

— Jā! — viņš izsaucās. — Es neieredzu cilvēkus!

— Un tomēr… Tas, ko tu sacīji, skan briesmīgi, bet… Kā lai mēs noticam visām tām šausmām, šīm nelaimēm?

— Vai patiesi jūs neticat, ka tas, kas mierīgi un aukstasinīgi mēģina nogalināt cilvēku, spēj paveikt to, ko es jums teicu? »

«Neticiet,» viņš domāja, «neticiet vien … Bet to vidū, kuri pašlaik sēž zālē, atradīsies vismaz daži, kas noticēs, — un baumas nebūs apturamas, un, šā vai tā, jums nāksies griezties pie manis, jo neviena cita nebūs, pie kā …»

Tiesneši pusbalsī aprunājās. Zālē pieauga troksnis.

— Tiesājamais! — pie viņa vērsās tiesnesis, kas sēdēja vidū. — Saki, vai nav iespējams šos noziegumus novērst? Ko tu gribi?. Varbūt, ja mēs tevi atlaidīsim brīvībā un apsolīsim nesodīt, un atļausim aizbraukt, kurp tu vēlies …

Šuvalovs papurināja galvu.

— Tiesneši! — viņš sacīja. — Man jums jāpaziņo, ka esmu jau sācis nožēlot, ka iecerēju un sagatavoju tādus noziegumus. Jo tagad man liekas — cilvēki tomēr nav pelnījuši tādu galu. Taču vienīgi es zinu, kā novērst to, ko esmu iecerējis.

— Vai to vēl var novērst?

— Pagaidām vēl var.

Tiesnesis piecēlās.

— Mēs pieprasām, lai tu mums pateiktu — kā! Lai arī tu mēģināji izdarīt briesmīgu noziegumu, novērsis jaunu, daudz šausmīgāku, tu daudzējādā ziņā izpirksi savu vainu! t

— Jā! Jāf — zālē kliedza.

— Esmu ar mieru, tiesneši.

— Runā!

Šuvalovs atkal ieturēja pauzi.

«Smieklīgi,» viņš domāja, «cik vienkārši to visu bija izdomāt! Neviens cilvēks neparko neticētu, ja es atkal būtu sācis runāt par pārnovas uzliesmojumu, — neticētu, lai gan mani pierādījumi no zinātnes viedokļa būtu nevainojami. Bet jūs esat spējīgi un gatavi noticēt tam pašam kā ļauna nodoma sekām. Mīļie, vientiesīgie, neizglītotie cilvēki…»

— Es runāšu, tiesnesi, — viņš svarīgi noteica. —Taču ne ar tevi un ne ar vienu no jums.

— Kāpēc?

— Tas taču attiecas uz visiem cilvēkiem, vai ne? Uz visu Līmeni, vai ne? Un būs taisnīgi, ja.es pateikšu tiem, kuri sargā Līmeni!

Tiesneši pusbalsī apspriedās.

— Vai tu to pieprasi, tiesājamais?

— Jā. Citādi neesmu ar mieru. Bet pēcāk, ja to vēlēsies Sargātāji, izstāstīšu arī visai tautai.

Tiesneši atkal apspriedās. Tad vidū sēdošais paziņoja:

— Šodien sprieduma nebūs. Par visu, ko stāstīja tie- sājamais* mēs paziņosim Sargātājiem, un viņi izlems.

Zāli pāršalca atvieglojuma nopūta.

Visatvieglotāk uzelpoja Šuvalovs. Tas nu būtu padarīts, viņš nodomāja. Beidzot varēšu satikties ar viņu vadību. Paskaidrot. Pārliecināt. Un sākt darbu .. s .