Savam brālim sargs

Nikodims un Anna nāca man līdz. Mums vajadzēja trijatā saspiesties mazajā kuterī un aizlidot līdz mežam. Lielais kuteris palika pie Uves Jorgena. Atvadoties es viņam teicu:

— Ceru, ka tu rīkosies kā dižas civilizācijas cienīgs pārstāvis.

— Kaptein, nevaicā man un neuztraucies, — viņš deva padomu.

Taču es nebiju mierīgs. Zināju, ka ir kaut kas tāds, ko Uve Jorgens prot labāk pār mani, bet dvēselē cerēju, ka viņam nenāksies likt lietā šo savu māku.j

SEPTIŅPADSMITĀ NODAĻA

Dokumenti

Sarunas pa radio starp kuteri Nr. 1 un ekspedīcijas kuģi «Zonde» (Ieraksts)

Kuteris: Izsaucu kuģi. Šeit kapteinis. Kā dzirdat?

Kuģis: Dzirdam labi. Šeit Rok^. Kā dzirdat jūs?

Kuteris: Normāli. Kas uz kuģa? Kuģis: Mums viss kārtībā. Doktors novēro. Aparatūra kārtībā. Motori gatavībā. Kuteris: Vai varat startēt jebkurā brīdī? Kuģis: Varam.

Kuteris: Laika kontrole. Man ir septiņpadsmit nulle piecas. Kuģis: Precīzi septiņpadsmit nulle piecas. Kuteris: Lūdzu atzīmēt šo laiku. Kuģis: Ir fiksēts.

Kuteris: Ja četrdesmit astoņu stundu laikā, atkārtojui četrdesmit astoņu stundu laikā..s

Kuģis: Četrdesmit astoņu stundu laikā, sapratu.

Kuteris: Ja šajā laikā jūs nesaņemsiet nekādus citus norādījumus, pavēlu uzsākt operāciju. Vai sapratāt? Pēc četrdesmit astoņām stundām uzsākt operāciju, ja no manis vai no kāda cita ekipāžas vai ekspedīcijas locekļa nebūsiet saņēmuši citus rīkojumus.

Kuģis: Vai no jebkura?

Kuteris: Ja pirmais pilots paziņos par kapteiņa bojāeju. Ja jebkurš cits ekipāžas loceklis paziņos par kapteiņa un pirmā pilota bojāeju.

Kuģis: Sapratu jūs. Pēc četrdesmit septiņām stundām piecdesmit septiņām minūtēm.

Kuteris: Pareizi. Tajā gadījumā, ja novērojumi neliecinās, ka briesmas draud ātrāk.

Kuģis: Ja draudēs briesmas, es visu izdarīšu tūlīt.

Kuteris: Jā. Tad negaidi no mirkli. Bel ceru, ka viss nokārtosies.

Kuģis: Arī es domāju tāpat. Viss būs kārtībā,

kaptein.

Kuteris: Sveiciens Averovam un vislabākie novēlējumi. v '■"■,'

Kuģis: Sveiciens visiem mūsējiem.

Kuteris: Pieņemts. Man viss. Beidzu.;

Kuģis: Beidzu.

» * Ss

Šuvalovs acīmredzot pareizi uzskatīja, ka tiem cilvēkiem, kuri atrodas vadībā, var būt daudz trūkumu, to-vidū (kā liecina vēsture) dažkārt ļoti netīkami, taču šie cilvēki nevar būt muļķi. Tā kā pašlaik briesmas, kas draudēja planētai, bija vienādas visiem iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu veselības, spēka, sociālā stāvokļa un tamlīdzīgi, Šuvalovs domāja, ka vadība nenoniecinās ne mazāko glābšanās iespēju un ar prieku izrādīs pretīnākšanu tiem, kas tādu glābiņu piedāvās.

Taču viņa stāvokli nekāda iniciatīva nebija iespējama. Viņš nespēja ietekmēt notikumu gaitu un varēja tikai pieprasīt, lai viņam dotu iespēju tikties ar kādu no Līmeņa Sargātājiem. Tomēr viņa lūgumi un prasības bija veltas. Viņam katrreiz atbildēja vienu un. to pašu:

— Pēc sprieduma tu varēsi lūgt to mīkstināt. Tad tavu lūgumu izskatīs Sargātāji. Pagaidām viņiem ar tevi nav par ko runāt.

Atvainojiet! — Šuvalovs iebilda, —- Man labāk zināms, vai man ir iemesls sarunai!

— Iespējams. Taču likums neatļauj Sargātājiem uzklausīt noziedznieku, pirms tas nav notiesāts.

Ar likumu nevarēja strīdēties.

Laiks ritēja strauji. Kad pienāca brīdis stāties tiesas priekšā, Šuvalovs nolēma izmantot acīmredzot beidzamo līdzekli, kāds bija atlicis viņa rīcībā.

>ļi % #

Viņu tiesāja lielā, cilvēku pilnā zālē. Tās sienas un griestus klāja savāds gleznojums, kura asās un drūmās krāsas pakāpeniski, sākoties no grīdas, jo augstāk, jo vairāk pārtapa maigos un nomierinošos toņos. Iespējams, ka šis gleznojums simbolizēja taisno tiesu, kā uz Zemes — dievietes aizsietās acis un svari rokā.

Tiesneši bija pieci. Viņi atradās uz paaugstinājuma, taču ne pie galda, kas Šuvalovam būtu licies dabiski, — galda nebija, viņi sēdēja dziļos krēslos. Tie bija salikti puslokā, un tā centrā novietots ķeblis, uz kura nosēdināja Šuvalovu. Tiesneši bija padzīvojuši, vārdos un žestos atturīgi cilvēki. Toties publika atklāti izrādīja emocijas, un uzreiz kļuva skaidrs, ka tās nav labvēlīgas Šuvalovam,

Acīmredzot publika nebija atnākusi Sensācijas dēļ (kā sākotnēji nodomāja Šuvalovs, kad viņu ieveda un viņš ieraudzīja pārpildīto zāli), Cilvēki bija patiesi Sašutuši un satraukti. Viņu sejās bija lasāms pārdzīvojums par to, kuram bija uzbrukts, un tajā pašā laikā ne gluži naids, bet tāda kā auksta atsvešinātība, kas pilnībā attiecās uz tiesājamo.

Rituāls bija vienkāršs. Publikai paziņoja, ko tiesās un par ko. Tad Šuvalovam vēlreiz paskaidroja, ka tiesās tieši viņu, un sīki izskaidroja, ko viņam inkriminē, Pēc tam sāka liecināt vezumnieki, tiesnesis un cietušais astronoms. Viņš runāja, un viņa skatiens tā vien vērsās pret Šuvalovu (lai gan astronomam bija jāvēršas pie tiesnešiem), un šajā skatienā bija neizpratne un nožēla.

— Tātad, tiesājamais, vai tu atzīsti sevi par vainīgu, ka gribēji un mēģināji izdarīt slepkavību?

Laikam īstais brīdis bija klāt.

Šuvalovs piecēlās.

— Augstā tiesa …— viņš iesāka.

— Saki vienkārši: tiesneši.

— Tiesneši! Es atzīstu sevi par vainīgu.

Viegls troksnis pāršalca zāli.