Savam brālim sargs

Izdevās panākt stundu ilgu pamieru. Uzbrucēji atviegloti pārtrauca šaudīšanos un tūlīt pat ķērās pie vakariņām. Mēs apsēdāmies lokā un sākām apspriesties.

— Pagaidām tā ir izlūkošana ar kauju, — secināja Uve Jorgens. — Skaidrs, ka viņi neliksies mierā. Viņi ir pa īstam noraizējušies. Tas nozīmē, ka vairs nevar runāt par mierīgu un lietišķu kontaktu iespēju.

— Lai kā arī viņi rīkotos, — es sacīju, — mūsu uzdevums nemainās.

— Rakstos sacīts: piedod tiem, jo tie nezina, ko dara, — noteica Mūks 4in pacēla pirkstu.

— Lai arī mērķis nemainās, — Bruņinieks iebilda, •

■ bet jāmainās līdzekļiem. Uldemīr, vai tu vēl ceri,

ka Šuvalovs kaut ko varēs panākt?

— Mēs nezinām, kas ar viņu noticis. Spriežot pēc notikumiem, diez vai viņam kas izdosies.

— Labi, — Uve teica. — Mums vēl ir .divas iespējas. Es uzskatu, ka jāizmanto abas.

— Mēs klausāmies.

— Tavi cilvēki no meža. Kaptein, tev nāksies lidot pie viņiem. Musināt. Un vest uz pilsētu. Šuvalovu neuzklausīja, jo viņš tiem nespēja pierādīt, ka aiz viņa ir spēks. Neko citu nevaru iedomāties. Jāiet pie viņiem un jādemonstrē spēks.

— Un otrā iespēja? — vaicāju.

— Es palikšu šeit. Tomēr noskaidrošu, kādēļ viņi tērējuši tik daudz patronu. Vēlāk būs jāaizlido ari pēc Piteka.

— Viņi ir daudz stiprāki. Tev beigsies aptveres, un viss.

— Nu, tas nav tik vienkārši, — Uve Jorgens nevērīgi atteica. — Domāju, ka pie manis paliks Georgs. Bet Mūks lidos kopā ar tevi. Un, lūdzu, paņem līdz meiteni. Te viņai nav ko darīt.

Bruņinieka priekšlikums man īpaši nepatika, taču tas laikam bija vissaprātīgākais. Protams, mēs varētu aiziet visi. Tomēr tad tā ,arī paliktu nezināms, kas te īsti slēpjas, kāpēc tika mobilizēti iedzīvotāji.

— Bet pēc tam? — es vaicāju. — Kad būsi noskaidrojis, kas šeit slēpjas, vai arī kad tevi piespiedīs no šejienes aiziet?

Uve Jorgens padomāja.

— Kad paņemsim Piteku, atgriezīsimies uz kuģa. No turieiies saistīsimies ar jums un rīkosimies atbilstoši apstākļiem.

— Labi, — es biju ar mieru. — Lai tā būtu,

— Un vēl, — Uve Jorgens teica.

i— Kas vēl?

Mēs sākam karot, — viņš paziņoja. — Karā dažkārt nogalina.

— Šeit, liekas, ne.

— Pagaidām ne. Bet dažkārt pat negribot trāpa mērķī. Tā sauktās nomaldījušās lodes. Uzskatu, ka jāparedz kaut kas tam gadījumam, ja mēs visi izejam no ierindas.

Brīdi mēs klusējām.;

— Piemēram? — es painteresējos.

«— Domāju par to, ka uzdevums paliek iepriekšējais, neatkarīgi no tā, vai mēs būsim dzīvi vai ne. Katrā ziņā ' jāizglābj Zeme. Pagaidām esam centušies to izdarīt ar minimāliem upuriem. Neesam vainīgi, ka mums traucē. Taču var gadīties, ka ar minimāliem upuriem nevarēs iztikt. Esmu pārliecināts, ka tad jārīkojas dzelžaini. Jā- uzbrūk zvaigznei. Tā jānodzēš. Jāupurē Dāla planēta. Velns parāvis, sauksim lietas īstajā vārdā. Pašlaik mēs esam karavīri, un mums jārunā tā. Mēs riskējam ar sevi citu cilvēku dēļ, un tas dod mums tiesības..,

— Neko nezinu par tādām tiesībām, — es atbildēju.

— Viņi ir mūsu brāļi, — mani atbalstīja Mūks.

Taču mēs abi sapratām, ka šoreiz Bruņiniekam taisnība. Ja mūs apkaus, Zeme paliks neaizsargāta. Arī Dāla planēta, Aiz mums atradās Zeme un gaidīja lēmumu. Mēs, pieci necili cilvēki, tagad bijām tribunāls, vispasaules tribunāls, kas izlēma pasauļu likteņus. Taču tas bija vienīgi šķitums: lēmums bija tikai viens, un izvēles nebija.

Liku nobalsot pēc visiem noteikumiem.

— Nikodim! „ '

— Vai redzi,— viņš teica, — jūs jau nezināt… Es varu piekrist. Jo ticu, ka viss notiek pēc dieva gribas. Ābramam reiz lika upurēt dēlu — un viņš bija gatavs zēnu nonāvēt. Taču dievs pēdējā brīdī viņam sūtīja aunu, un dēls bija glābts. Vajag tikai ticēt…

— Labi, — es secināju. — Tavs viedoklis skaidrs. Georg?

— Ha!- — Georgs izsaucās. — Es nezinu… Šī ir lieliska planēta, kaptein. Man patīk šie cilvēki, lai gan viņi visai ātri neskrien. Nāk prātā dzimtene. Es te varētu dzīvot, Uz Zemes — ne, bet šeit varētu. Ja planēta neaizietu bojā. Taču mēs esam karavīri. Šeit dzīvo visi — vīrieši, sievietes, veci cilvēki un bērni. Un viņiem būs jāmirst. Jo tur, uz Zemes, arī dzīvo vīrieši, sievietes, veci cilvēki un bērni, un to ir daudz vairāk.; Teikšu atklāti: tos es mīlu mazāk nekā šos, ko redzu šeit. Taču. mani sūtīja tie, kas dzīvo uz Zemes. Karavīrs nemaina saimniekus un nelauž zvērestu, Vairāk neko neteikšu.

•— Tas ari viss, — sacīja Uve Jorgens. — Ikvienam ir skaidrs, ko domāju es, bet tu, kaptein, pakļausies nepieciešamībai.

— Kad tā radīsies? — es vaicāju.;

Uve Jorgens uzreiz neatbildēja.

— Pēc divām diennaktīm, — viņš tad teica, — mēs vai nu būsim kļuvuši par stāvokļa saimniekiem, vai arī būsim apkauti. Ja uzvarēsim mēs, visa šīsdienas saruna zaudēs jēgu. Ja uzvarēs viņi.. *

— Pēc divām diennaktīm?

— Jā. Protams, cīnīties mežos ar partizānu metodēm var gadiem. Taču mums nepieciešama ātra uzvara.

— Viss, — es sacīju un devos uz kuteri, lai saistītos ar Lokano Roku un nodotu viņam pavēli. Divas diennaktis. Divas diennaktis līdz beigām — vai ari līdz jaunam pavērsienam. Divas diennaktis.