Savam brālim sargs

— Meitenes un zēni, jums ir veicies, — es drūmi paskaidroju. — Jūs nezināt, kas ir karš, — un jums tas arī nav jāzina. Mūciet, kurp acis rāda, un pacentieties netrāpīties ceļā karaspēkam.

— Bet jūs? — kāds neapņēmīgi vaicāja.

— Mēs spēlējam pēc citiem noteikumiem, Tie jums neder. Nu, soļos marš!

Viņi sāka lēnām iet.

— Tur ne! — uzsaucu tiem nopakaļ. — Arī tur jūs uzdursieties viņiem! Dodieties dziļāk mežā un apejiet ar līkumu!

Tagad viņi kustējās ātrāk.

Es palūkojos uz pretinieka pusi. Četri strēlnieki vilka manis nokautēto parlamentārieti uz savu aizmuguri. Pārējie atkal gatavoja ieročus kaujai.

Mēs ar Mūku ieņēmām tādu pozīciju, lai ceļš, kas veda uz kuģi, atrastos aiz mums. Sapratu, ka, iespējams, nāksies atkāpties uz turieni un nostiprināties šajā dotā.

— Nu, tēvs, — uzrunāju viņu.

Mūks nebija dzirdējis; viņš kaut ko murmināja, kā man likās, par cīņu ar pagāniem… Es pat nepasmaidīju. Katrs savā veidā noskaņojas kaujai. Man pietika ar domu par Annu.

Es pametu skatienu uz viņu. Anna, protams, nebija varējusi nosēdēt kuģī- un tagad atradās tepat blakus.

— Ko jūs darīsiet? — viņa ziņkārīgi vaicāja.

— Gribam pierādīt, ka mums vēl par agru padoties.

— Bet pretinieku taču ir vairāk?

—• Tas nekas, — atbildēju. — Toties mēs esam dzimuši laimes krekliņā.

Es nemaz negaidīju, lai viņa to saprastu.;

Taču viņa nesaprata arī daudz ko citu,

— Viņi jau jums nepiekritīs …

—• To mēs vēl redzēsim, — es atteicu, gatavojoties cīņai, jo pretinieks, attapies no pārsteiguma, sāka kārtoties uzbrukumam. Viņi to darīja ļoti skaisti un pārliecinoši un gatavojās uzbrukt trijās cieši slēgtās kolonnās. «Ložmetējnieka sapnis,» es nodomāju. «Tas jau būs slaktiņš.»

Pielēcu kājās,

Idioti, jāuzbrūk izklaidus! — es viņiem saucu* Ķēdēs! Pārskrējieniem! Kas gan uzbrūk kolonnā, ja mums ir āutomā .,,

Beigas viņi nesadzirdēja, jo nogranda zalve, un man uz galvas sāka birt skujas. Tūlīt pat sekoja otra — tāpat pāri galvām —, un, nepaklausījuši labam padomam, viņi devās uz priekšu. Viņiem aizmugurē pat atskanēja griezīgas dūdas.

Nopūtos; man bija smagi ap sirdi.

Ej prom uz kuģi, bērniņ, — teicu Annai. — Tas nav priekš tevis.

Nē, — viņa atbildēja. — Gribu paskatīties.

Ja tu to redzēsi, tu mani vairs nekad ne…

— Kāpēc tu nešauj? — viņa satraukti mani skubināja. — Viņi jau izšāvuši divas reizes, bet jūs klusējat. Jums arī jāšauj!

Es iesāņus pavēros viņā. Acis Annai dega, viņai bija jautri.

«Tā gan,» nodomāju. «Tātad mēs glābjam šo nabaga mazo, nesaprātīgo cilvēci. Dīvaini gan mēs to darām! Mums līdzi nāk bailes!» Es atcerējos «Džungļu grāmatu». Te tās ir, bailes, manās rokās — Zemes ražojums, labas kvalitātes bailes. Tēmēklis, grauds. Garām kārtām, ar izkliedi pa fronti…

Es netēmēju koku galotnēs. Tēmēju jostas vietā, kā jau karā pienākas.

Taču, pirms biju viegli nospiedis gaili, tomēr pacēlu stobru gandrīz vai pret debesīm, it kā gribētu šaut uz nolādēto zvaigzni, kuras dēļ šī putra bija ievārīta.

Nē, nedrīkst, nedrīkst šaut uz cilvēkiem, f kuri militāros jautājumos sajēdz tikpat daudz kā mazi bērni vai pat vēl mazāk, ja ņem vērā mana laikmeta bērnus, — turklāt pašlaik neviens negatavojas mani nogalināt.

Mēs spēlējām svešā laukumā, un vajadzēja spēlēt pēc viņu noteikumiem, ja vien mēs ari turpmāk gribējām sevi uzskatīt par kārtīgiem cilvēkiem.;

Es uzsaucu Mūkam un visiem pārējiem: _

— Tikai neiedomājieties šaut uz cilvēkieml

Viņi pārsteigti atskatījās, Uve Jorgens saviebās, bet Nikodims pasmaidīja.

— Nē, —viņš noteica. — Es viņus tikai pabaidīšu.

Viņš notēmēja uz koku galotnēm un izšāva kārtu.

Uz pretinieku galvām nobira čiekuru lēvenis. Čiekuri

nenogalina.

Tiklīdz mēs bijām pieņēmuši viņu noteikumus, kļuva skaidrs, ka tā būs spēle pie vieniem vārtiem: viņu bija pārāk daudz, bet mēs visu laiku spēlējām vienā sastāvā un patronu arī mums nemaz tik daudz nebija. Turklāt — es jau iepriekš zināju, ka tā būs — uzbrucēji pakāpeniski nonāca azartā, un lodes svilpa aizvien tuvāk mums, dobji atsitoties pret stumbriem vai plak- šķot smiltīs. Viņi varēja mūs arī ievainot, protams, nejauši, bet mūsu bija pārāk maz, lai mēs varētu atļauties zaudēt cilvēkus pat nejauši.

— Paliec šeit, — liku Nikodimam. — Bet tu, Anna, lien man pakaļ.

Viņa paklausīja, lai gan diez vai tas viņai bija patīkami. Es pielīdu pie Uves Jorgena.

— Klausies, Bruņiniek, laiks slēgt pamieru.

— Ja tu tādā veidā taisies karot, tad vari kapitulēt uzreiz, — viņš atbildēja, neatraujot skatienu no uzbrucējiem. — Teikšu tev atklāti — tāds karš man nepatīk.

— Es runāju nevis par kapitulāciju, — cenzdamies neapvainoties, Iebildu, — bet par pamieru, Mums kā nākas jāpadomā.

<— Pamēģini, — viņš piekrita. — Diplomātija ir tava stihija. • '

— Klausies, — es teicu Annai, — tu tomēr ej iekša kuģī. Vismaz pagādā vakariņas. Neslaisties.

Tas iedarbojās — viņa neiebilda. Es notvēru brīdi, kad apšaude mazliet pierima, piecēlos un devos uz pretinieka pusi, mājot ar rokām virs galvas kā viņu parlamentārietis.

* * # *