Reklamdevejs trimda launajiem

Virs galda virsmas paradijas ragi, tad pinkaina galva ar duri, un tad viss velns uzrapas augsa pa galdautu un vilka vel vienu. Izskatijusies gan bailigi, gan launi, vini paskatijas uz blodu.

"Luk, paskatieties, mazas meitenes," Tihomirs mierigi sacija, noradot ar roku. "Ieprieks mums tadi cilveki dzivoja visur." Udenszales, udenszales, vinogulaji, braunijas utt. Un tagad tas vairs nav. Tas ta, Kazimir, noladetais nelietis! Vins saka, ka nav jegas ielaist musu zemes visadus launos garus, tie rada visas nepatiksanas. Un vins nolema: nokert un izsutit trimda.

Vasilijs malkoja medus un klausijas, atpusot vaigu ar roku, ka melna un dzila plaisa guleja starp Borisu un Tihomiru, ka tagad bija bijusie svaini, kuri kauja aizsedza viens otra muguru un ne reizi vien izglaba dzivibas. kivejas ka nikni suni.

"Vasja, vins sita tur, kur sap," Tihomirs noputas. "Borisam ir tikai viens dels, bet aukles vinu nepieskatija." Nomainija bernu pret pargerbsanos. Vini jau bija vinu perusi un ielika krasni uz lapstas, un Boriss solija neizmerojami zeltu un sudrabu, ja kads varetu palidzet – sie paligi pluda no visas malas, bet vini visi padevas. Vini parausta plecus un saka, ka vins nav aizstajejs, bet tads ir dzimis. Vini noteikti ir izgazusies un melojusi.

Tihomirs paraustija plecus un dzera vel. Meitenes notupas pie blodas malas, paslepas, kad vins sniedzas pec kruzes, un tad atkal izbaza ragainas pieres.

– Nu, vini vinu nosauca par Velimudru, iesledza savrupmaja, lai neviena acis uz vinu neskatitos. Vina mati ir reti, zobi ir skibi, acis ir skibas, vins ir iss, bet vina krusts ir plataks par mucu. Vinam kajas ir likas, vins vazajas apkart, vins nesaprotami sligst un burksk, nevis ka mes, ka tu. Redzu, mainoties.

Vasilijs pabeidza dzerienu un iedzera vel, domadams, vai apvainoties par sadu salidzinajumu vai ari to ignoret. Tapec vins domigi notecinaja kruzi. Aizpildija to velreiz.

Ciekuri iekarinaja astes bloda, saslapinaja un saka sukat medu. Vasilijs aizsedza kruzi ar plaukstu, lai neviens taja nekertos, un nolema, ka no blodas vairs nedzers.

"Bedas keninam ar tadu un tadu delu, un dievi vinam nedeva citus mantiniekus." Nu, teva sapes ir saprotamas. Tas nozime, ka Boriss lema, ka visiem esosajiem launajiem gariem ir japarvietojas seit uz Perlovku. Vini smejas – nu, mes to zinam, nav ta, ka karalis viniem paveleja! – bet tikai Kazimirs pats keras pie lietas.

Prieksnieks noklusinaja balsi.

– Vinam ir slikts putns, puce. Vina ir peleka un ar dzeltenam acim. Tiesi ar so puci vins devas medibas, un es nezinu, kas tur beidzas, tikai visi, kas vareja, aizbega uz citam zemem. Vins nobiedeja gan braunijus, gan goblinus. Un es teiksu ta: kads cilveks uz to ir spejigs?

Meitenes kaut ko nesaprotamu murminaja un dusmigi trieca ar durem pa blodas malu.

"Agrak es biju nesavaldits ar meli, bet bez gulbja es biju pilnigi…" Tihomirs noputas. "Un es ari saku pamanit, ka si melna cuska lokas ap Marjasu, un Boriss tiesi teica: butu labi, ja jus klutu radniecigs." Kazimirs, vini saka, es pasludinasu par mantinieku, pec manas naves vins valdis valstiba. Toreiz es nevareju sevi savaldit un pateicu visu. Nu, par to mani atalgoja, pats Kazimirs ieteica: mani iecela par prieksnieku uz Perlovku! Tas nozime, ka ari vini tika izsutiti. Vini mani iecela ratos, kailu un basam kajam, un Maryashka bija ar mani, vina nepameta veco viru. Lai ka Kazimirs vinu pierunaja, vina vinam tadu aizradija, bija prieks klausities! Nu, vins vinu netureja ar varu, vins vienkarsi beidzot teica: vini saka: jus to nozelosit, jus raudat. Ne, mes neesam viens no tiem!

Tihomirs ar lepnumu izrunaja savus pedejos vardus.

"Ta tas notika," vins pabeidza. "Mes seit dzivojam starp launajiem gariem, kuriem nebija laika aizbegt un kurus nokera Kazimirs." Mums ir lauks un ezers, kapseta un mezs. Robezas ir apburtas, no sejienes nevar tikt prom, ja esi trimdinieks. Bet cilveki no kaiminu ciemiem var brivi staigat, bet kurs to velas? Viens no viniem pamanija Marjasku pie ezera, vins kadu laiku atnaca, un tad vinu satika udenszales, vai ari vins uzduras Griskai, un vins vairs nenak. Tapec es nesaprotu, ka tu pats seit nonaci, ja nemaz neesi no musu zemem? Varbut kada magija?

"Varbut," Vasilijs piekrita.

– Kas man ar tevi jadara? – prieksnieks domigi nodomaja. – Citadi paliec. Mes jums sakartosim maju…

– Man ir sava maja. "Tas ir manu vecaku dzivoklis," sacija Vasilijs un atcerejas vinu teikto: ja jus nonaksit nakamaja pasaule, nekad nepiekritiet palikt.

"Es iesu," vins steidzigi piebilda un piecelas. – Ir pienacis laiks man.

– Kur tu ej, nabadzite? Vai jus vispar zinat, uz kuru pusi iet?

– Viss kartiba, es neesmu stulba, es to izdomasu.

Tad no ielas atskaneja suna riesana. Prieksnieks steigsus satvera blodu, kura jau midijas mazie velnini un velnini, un nosvieda to uz plaukta. Steidzigi, gandriz pazudis, vins tur nolika ari kruzes un pastuma tas talak. Kad Marjasa ar spainiem paradijas uz slieksna, Tihomirs jau sedeja pie plits un sita nuju.