Reklamdevejs trimda launajiem

"Tu tiksi gala," Vasilijs vinam teica un pats pabeidza pedejo pankuku.

Tobrid strids sasniedza tik talu, ka Marjasa atsita ar plaukstu pret galdu, piens izlija no kruzes un uzleca no sedekla.

– Labak butu uz udens, ja nav kur speku likt! – prieksnieks vinai uzbruka.

– Un es gaju bez tavam noradem, vai tev tas ir skaidrs? Seit!

Un Marjasa, griezoties apkart, satvera spainus no sienas un izlidoja no majas, pirms Vasilijs paspeja piedavat palidzibu. Vins vienkarsi piecelas, saprata, ka nevar tikt lidzi, un apsedas. Un Vilks atzimejas kopa ar meiteni un labprat devas pastaiga. Vins auloja ar asti gaisa.

Vasilijs nolema, ka suns nepazudis un nezvanija.

– Kas tas par ciemu vispar? – vins jautaja saimniekam. Laba nozime to vajadzeja zinat jau sen, ja vien Vasilijs ticetu, ka viss notiek pa istam.

– Vai jus neesat dzirdejusi par Perlovku? – vins bija parsteigts. "Ko, vini par to nezina jusu dienvidu zemes?"

– Ja, es to dzirdu pirmo reizi.

– Ta nevar but taisniba! Pastastiet man velreiz, jus nepazistat caru Borisu.

"Es joprojam nezinu," Vasilijs pacela rokas. – Isak sakot, es pat nevaru iedomaties, ka izskaidrot… Vispar es iekapu caurule, izkapu – un nokluvu seit. Kautkadas blenas. Es ta domaju, esmu koma vai ari sapnoju par tevi. Tas tiesam nevar notikt, vai ne?

Prieksnieks ilgi un domigi skatijas uz Vasiliju. Tad vina brunas usas sakustejas, skatiens noskaidrojas, vins teica: “Ak!”, piecelas un aizgaja, pakeris kaut ko no plaukta. Driz vins atgriezas un nolika uz galda kaut ko lidzigu platai un dzilai blodai ar vienu rokturi zirga galvas forma. Un tad no plaukta vins panema koka kruzes, lielas un apalas. Vasilijs majas dzera kafiju no lidzigam, tikai sis bija bez rokturiem.

Bloda kaut kas slakstijas.

"Es pagatavoju medu, tas ir tikko nogatavojies, tas ir raudzets," Tihomirs klusi sacija un slepti paskatijas apkart. "Ja tikai Merjasa nebutu paradijusies un uzzinajusi… Nu, ja vins uzradisies pie ezera un meitenem, tad mums bus laiks iedzert un parunaties." Un saruna, es redzu, norites ta, ka bez medalus neiztiks.

Panemis kruzi, vins iznema no blodas, un Vasilijs atkartoja pec vina. Medus bija zeltains, caurspidigs un smarzoja pec medus un garsaugiem.

"Nu, mes ar Borisu bijam ierocu brali," prieksnieks iesaka, drumi skatidamies uz saniem. – Vini vajaja stepju laudis, ak, tie bija krasni gadi… Tagad viss ir kluss, bet ka es biju jaunaks, un dienvidu zemes… Nu, vai jus zinat par dienvidiem?

Vins paskatijas uz augsu.

Vasilijs paraustija plecus.

– Ja, es nemaz neesmu no sim tavam zemem. Mes to pienemsim no citiem, loti attaliem. Ka tad ir ar dienvidu zemem?

– Kas? Starp princa braliem notika strids, Vadims pienaca pie mums un ludza palidzibu. Mes palidzejam… Mes ar Borisu toreiz bijam ka brali, kuri zinaja, ka ta iznaks… ja.

Tihomirs viena raviena notecinaja kruzi, noslaucija blondas usas, noputas un atkal panema medu. Vasilijs ari iedzera malku: saldo udeni, un tas ari viss. Tomer vins joprojam atcerejas vakardienas kvasu, tapec nolema nedzert parmerigi.

Un prieksnieks apbedinats izleja savu dveseli. Vins stastija, ka vina dzive risinajas ka pasaka: vinam bija svainis, milota sieva, un valstiba kluva stipraka, visi vina ienaidnieki tika piekauti. Tacu naca tikai sausmiga nelaime – vai nu kads laundaris bija greizsirdigs un nodarija postu, vai varbut vina bravuriga viena acs laime pati pamanija un planoja vinam kaitet.

"Vina mani pameta, mans mazais gulbis," Tihomirs snuksteja un ar piedurkni noslaucija mitras acis. Pec tam vins atkal dzera un ilgu laiku kluseja.

Ari Vasilijs dzera, nezinadams, ko uz to teikt.

"Ilgu laiku es nebiju no bedam es pats," vaditajs beidzot turpinaja. "Un es aizmirsu par savu meitu un par savu svaini, un par valsts lietam, bet Boriss mani iecela par padomnieku." Aizjuras vestnieki ieradas grutos laikos…

Vins vel iedzera un teica, ka Kazimirs, zemudens cuska, melnais burvis, ar tiem sutniem ir kugojis, un sacis sapit caru Borisu ar savam burvibam.

"Es ilgu laiku neesmu bijis pie cara – nu, godigi sakot, ta ir mana vaina." Sakuma vins meginaja kliedet manu melanholiju, un tad vins skatijas un skatijas, un pamaja ar roku, atstajot mani vienu. Un tad es naku – un sis Kazimirs seko vinam uz papeziem, Boriss, skiet, nevar pateikt ne varda, vins turpina skatities apkart uz so cusku. Pirms tam vins dzivoja pec sava prata, bet tagad it ka jauta: vai es visu saku pareizi, Kazimiruska? Uh, bezdibenis!

Izdzeram vel un bloda bija tuksa. Prieksnieks atkal izgaja ara un driz atgriezas ar pilnu kravu.

"Nu, kad es uz viniem skatos, tas nozime, ka launums parnem mani," vins turpinaja, apsedas un pastiepa roku, lai piepilditu savu kruzi. "Bet tas ir labi, skiet, ka vestnieki gatavojas doties prom, es nolemu kluset." Ta vini aizgaja, bet si melna cuska palika!

Tihomirs trieca ar plaukstu pret galdu.

– "Loti noderigs un gudrs cilveks," ugh! Un sis gudrais virs apnemas iemacit Borisam valdit par valstibu, un vins priecajas, ausis palika vala…