Reklamdevejs trimda launajiem

– Ak, un no kurienes tu naci?

Vasilijs domaja, ar ko sakt, un teica tevocim Dobrjakam visu, ka tas ir. Un par Juzniju, kur vins mierigi dzivoja, un par veco parku, un par pilsetas legendu.

– Ko, tu zinaji un tomer iekapi caurule? – ipasnieks noradija.

– Nu, cilvek, ja.

– Bestoloha a.

– Kurs tam noticetu? – Vasilijs tagad apvainojas. – Tas vispar nenotiek. Jus nekad nezinat, cik daudz mulkibu vini stasta!

Labais virs uzmanigi paskatijas uz vinu ar savam laca acim.

– Ne velti pasakas stasta, tas ir jasaprot.

Bija skaidrs, ka kaut kas vinu nomaca, vel kaut ko vins gribeja piebilst. Bet tomer labais virs kluseja, piecelas, uzklaja galdu: izlika blodu ar majas gatavotu biezpienu, lazdu riekstiem un medu un ieleja ruguspienu no mala katla koka kruzes. Panemis no plaukta karotes, ari koka, vins pamaja, lai Vasilijs nak pie galda.

Vins neatteicas. Un tapec bada del bija gandriz neiespejami kaut ko domat, un diez vai sis ipasnieks piezvanis divas reizes. Ta nu es apsedos, nedaudz saubijos – viniem piedavaja est no vienas blodas, atmetu saubas un piebazu pilnu muti. Vins koslaja biezpienu, pastiepas pec riekstiem un paskatijas uz pienu, tikko skabu, ar dzeltenu tauku plevi.

Neierasti bija est ar koka karoti. Nekrasots, raupjs, likas, ka pielip pie meles. Bet tas Vasiliju neaptureja: vins labi atcerejas, ka brokastis izklaidejas un sanema tikai divas pankukas. Vins pat nepamanija, ka virza sev blodu arvien tuvak un ka saimnieks jau sen bija atteicies no biezpiena un tikai domigi skatas, malkojot pienu.

Suni uzrapas pa dzeltenigo linu galdautu un sastajas rinda pie malas, saliekot kepas uz krutim un vicinot tas – ubagojot edienu, ka suniem. Vienam par skeltajam acim karajas milziga piere, otram bija purnam lidzigs deguns, kas bija tik pietukusi, ka nebija skaidrs, vai aiz ta kaut ko saredz. Tresajam bija pietukis vaigs.

Kaki nepacietigi soloja ar nagiem un vaimanaja, bet gaidija un nekapa blodas.

"Cik vini ir biedejosi," sacija Vasilijs un katram nolika pa riekstu prieksa, bet mazie velnini to nenema, vini paskatijas uz saimnieku. – Vai tu vinus apmaci?

– Ja, panem! – Tevocis Dobrjaks atlava. – Es to izravu it ka bez ta, bet tikai tad, ja neskatos – tur vini rapo pec medus, neliesi. Vini nogalinas sevi…

Vins iekratija mute pedejas lases no kruzes, piecelas kajas, atrada plaukta skivi un iedeva meitenem karoti medus. Vini sarosijas un kapa, viens otru grustidamies un cikstot. Pusapesti rieksti viniem izkrita no mutes. Meitenes nekavejoties tas pacela un atgruda atpakal, vienalga, kura ir kura.

"Oho, tapat ka jus," sacija ipasnieks un izteiksmigi paskatijas uz biezpiena blodu. – Nu, ja jau esi piepildijis vederu, tad parunasim par so lietu…

Atspiedies uz galda un noliecies uz prieksu, vins uzmanigi klausijas, un Vasilijs atkartoja to, ko meginaja teikt pirmaja tiksanas reize. Vins aprakstija, kadu liegumu veletos ierikot – ar viesu namu, ar pagalmu, kur baro un dzirdina cilvekus, ar skaistam ielam, ar nojumi un soliniem pie avota, ar iztiritu ezeru. Varbut ar skatu laukumu pie kapsetas, no kurienes cilveki naktis var noverot visadus launos garus. Un ar zalu plavu, kur Griska berniem dotu vizinaties pajugos.

"Tikai es domaju slikti," vins teica beigas un iekoda lupa. – Isak sakot, pa celam es izspragu. Es nolemu, ka cilveki veletos apskatit visu so lietu – ne, protams, viniem tas patiktu. Bet es nedomaju par to, ka jutisies jusu ciema iedzivotaji. Es esmu seit, skiet, ka esmu aizvainojusi labu cilveku. Varbut ne tikai vins. Un tagad es iedomajos, ka vini mani ta izliks izstade, un kaut ka, nu… ne parak.

"Nu," laipni piekrita. – Tu vari uzlikt. Paskaties, ka tu plapa ne musu valoda, pec diviem vardiem tresajam ir skaidrs. Jus uzjautrinasiet cilvekus.