Reklamdevejs trimda launajiem

– Ak, mana mila meita ir atgriezusies! – vins priecajas. – Tev ir ko darit. Pavadi musu viesi lidz pagriezienam uz Niznije Pestrushki, vai ne?

Un vins piemiedza aci.

"Es dzeru," Marjasa uzmineja. – Tu man devi vardu!

– Tas ir ta, it ka jus dzertu medu! Tatad, mans kakls kluva slapjs, maja nav udens. Kad es tevi vel gaidu, es eju un sajusminos… Virieti, es saku, vajag atlaist!

Marjasa samiedza acis.

"Es tevi aizbrauksu," vina nelaipni teica. "Kad atgriezisos, es noskaidrosu, kur jus slepjat so nekitribu, un es to izlesu!"

"Nu, laimigi," Vasilijs atvadijas.

Tihomirs piecelas un uzsita vinam pa plecu, it ka apskadams vinu.

"Tu paturi vinu tur, un es vinu paslepsu," vins cuksteja un skali piebilda:

– Esi vesels, Vasja, lai tev viegls cels!

4. nodala. Vasilijs skerso robezu

Pirms dosanas cela Marjasa pakera tiklu, kas karajas pie sienas zem plaukta.

"Ka tu doma, ka?…" prieksnieks noslepumaini jautaja un pamaja uz Vasiliju.

"Redzesim," vina drumi atbildeja.

Uz ielas, protams, pirmais, ko Vasilijs jautaja par tiklu, bet Marjasa to tikai pamaja.

"Tur mes redzesim," vina izklaidigi sacija un tad, uzmundrinajusies, jautaja: "Kur jus dodaties?"

"Mes tur redzesim," Vasilijs vinai atbildeja tada pasa toni.

Vins pats vel nezinaja atbildi. Es tikai cereju, ka tas viss beigsies, un vins pamodisies, un visam bus vienkarss izskaidrojums. Viss, ko vins drosi zinaja, bija tas, ka vins pametis. Un varbut vins nekad muza nestradas reklamas industrija, nu, pie velna.

Dienasgaisma ciems izradijas pavisam nozelojams un netirs. Majas, zemas, no balkiem, pelekas no lietus un veja, staveja tuvu viena otrai, veidojot sauru liku ielu. Jumti – visi bez skursteniem – bija klati ar planiem deliem, kas bija sabidijusies uz saniem un bija tik nolietojusies, ka tos uzreiz nevareja atpazit ka delus.

Aiz majam vareja redzet saknu darzus, parsvara lidz viduklim aizaugusi ar nezalem. Starp so zali dazviet skumji staveja abeles un kirsi, un vienuviet, kaut ka notiriti, dazi trausli augi, kas izlida lidzenas rindas, acimredzot kultiveti, jo bija nokalti bez laistisanas.

Seit netika ierikoti zogi, to vieta tika staditas saulespukes. Uz vinu zelta cepurem spalvas supojas ka zvirbuli, piepildot vinu vaigus. Un cels, skiet, patiesam tika izmantots ka poligons. Vasilijs, skatoties apkart, pat pamanija vecu filca zabaku, kas noslika zustosa pelke. Turpat netalu aireja vistas, knabajot vinu.

Visu so skaistumu aptvera siltas zilas debesis, lielas, kadu Vasilijs nebija redzejis, dzivodams pilseta. Drosi vien tadas debesis ir tikai ciemos.

– Ko jus darat, lai seit dzivotu? – Vasilijs jautaja, skatidamies apkart. – Ir uzsakti saknu darzi… Vai kerat zivis?

Un vins paskatijas uz tiklu uz saniem.

"Cara tevs neatsakas no zelastibas," Marjasa sarkastiski atbildeja. "Saskana ar vina dekretu partikas produkti mums tiek atnesti reizi cetrdesmit dienas, un tas ir bezjedzigs." Seit mums nav ne labibas, ne dzirnavu, mes nevaram ne set, ne plaut – launie gari, viena varda. Tatad mes dzivojam no karavanas uz konvoju.

Un vina bez nirgasanas piebilda:

– Mes ari keram zivis. Mezs joprojam palidz, ir senes, rieksti, ogas un medus. Vai mums vajag daudz?

Pie pedejas majas Vasilijs paskatijas apkart, ceredams ieraudzit tevoci Dobrjaku, kurs parvertas par laci, tacu vinu nepamanija. Bet otrpus celam divi puisi sedeja uz sadrumstalota, sausa solina, izstiepusi kajas un nagus, lobija seklas. Abam ir lidz pleciem gari tumsi mati, sasieti ar lencitem, identiski krekli bez izsuvumiem.

Vasilijs paskatijas uz savejiem un ar izsuvumiem, atcerejas, ka bija aizmirsis savus dzinsus un sporta kreklu prieksnieka maja, un pamaja ar roku. Ja tas nav ists, tad kada starpiba?

Viens no puisiem skali svilpa, bet otrs iesaucas:

– Eh, Marjasa ir laba, bet ne museja! Vai atradat savu ligavaini? Kas pie velna ir sis pinkains puisis?

"Jus pasi esat velni," Vasilijs laipni atbildeja.

Puisi smejas, it ka vins butu pateicis ko stulbu un tapec smiekligu.

"Neruna ar viniem, nac," sacija Marjasa un pat nepagrieza galvu.

Noplukta saulespuku cepure, aizmesta viniem aiz muguras, nokrita uz cela. Vilks ieblavas, un puisi atkal smejas.

– Kapec jus seit nesakartojat lietas? – Vasilijs jautaja, kad vini jau bija izgajusi no vartiem un devas leja no kalna. No sejienes plava skita zala, ka smaragds, un taluma, netalu no meza, ganijas govis. Mazs ganampulks, desmit galvas.

– Pasutit? – Marjasa velreiz jautaja, vina pat apstajas. – Un ta ir kartiba vietam, kur dzivo launie gari. Par to mes tikam iznemti no labiem cilvekiem.

Vina gaja talak, plasi solodama, un Vasilijs steidzas vinai pakal.

– Un braunijus? – vins nepiekrita. "Es atceros, ka lasiju pasakas, tas ir labas, palidz cilvekiem."

– Labas? – Marjasa samiedza acis. – Tapec man vajadzetu doties pie tevoca Molcana un parbaudit. Varbut tas notiks velreiz.

Vini pastaigajas vel mazliet klusedami, un Vasilijs jautaja, skatidamies apkart:

"Kur ir si zivs, vai jus no tas nebaidaties?" Jo vini nenema pannu…

Marjasa snaca.

– Dienas laika? Pa dienu vins slepjas.