Reklamdevejs trimda launajiem

Jolanta Auzina Reklamdevejs trimda launajiem

1. nodala. Vasilijs sluk leja no kalna

Silta oktobra nakti (visu nedelu bija labs laiks, bez lietus) cetrstavu kiegelu dzivojamas majas tresaja stava laba rajona kads gaudoja.

Pulkstenis tuvojas cetriem no rita. Varbut divi vai tris logi dega. Viena no dzivokliem vini skatijas futbolu uz liela ekrana, bet gaudosana no turienes neskaneja.

Leja stava kads virietis varda Vasilijs, divdesmit tris gadus vecs, dusmigi skatijas monitora. Uz galda vinam prieksa staveja cetras tuksas kafijas tases. Visi kaimini, ja jautatu, Vasiliju raksturotu ka pilnigi kartigu jaunekli.

Tomer tas bija vins, kurs gaudo. Skali, ar dveseli, atmetot savu gaiso cirtaino galvu – nu, tikai pienene dusmas.

"Viss ir kartiba, bet mums ir japarveido radosais darbs," teikts zinojuma Messenger. – Klients fotografiju neapstiprinaja. Vinam nepatik, ka vins uz to izskatas. ”

"Vai klients iesniedza citu fotoattelu?" – Vasilijs jau paspeja pajautat, diezgan pieklajigi, nemot vera apstaklus.

"Ne, bet vins teica, ka varat to nemt no interneta. Vins ir publiska persona, ir daudz vina attelu.

“Si iemesla del es atkartoju radoso darbibu sesto reizi! Laujiet vinam soreiz ievietot fotoattelu, kas vinam ir piemerots.

"Vinam nav laika. Un ari par valodu kursiem… Vini uzstaj uz tekstu, ko uzrakstija vinu tekstu autors.”

"Vai tas ir tas, kuram ir kludas?"

"Bet seit," vaditajs atbildeja, ignorejot jautajumu par kludam, "vini ludz mainit fonu no besa uz zalu."

Toreiz Vasilijs gaudoja. Un zinnesis turpinaja klikskinat.

"Mums ir pienacis laiks sakt reklamet."

"Tas ir jadara steidzami, pirms septiniem."

"Vairak par nagu salonu, spelejieties ar fontiem, klients nav apmierinats."

Talak sekoja parsutitais zinojums: "Nu, tas ir kaut kads kolhozs."

Vasilijs izleca no kresla, ielidoja vannasistaba, atvera kranu un dasni uzslaca seju aukstu udeni. Tad, pielicis plaukstas pie vaigiem, vins paskatijas uz augsu. Pat puteklu karta uz spogula neslepa apsartusas acis. Citadi Vasilijs tagad izskatijas ka glezna “Kliedziens”, ja pievieno blondu cirtu vacinu. Vins tas nav griezis ilgu laiku. Un es neatcerejos, kad to izkemmeju.

Menesis sada ritma – nepaies ilgs laiks, lidz tu klusi traks.

Nakts klusuma zinnesis noklikskinaja istaba. Vasilijs butu atkal gaudojis, bet vins laikus atcerejas, ka vannas istaba ir laba dzirdamiba. Vins savaldijas.

Uz parketa gridas klikskeja nagi. No gaitena, no gultas atnaca miegains Vilks, zavajas un kratijas un tad ar jautajumu paskatijas uz savu saimnieku.

Vasilijs to nopirka putnu tirgu pirms trim gadiem. Liels peleks kucens ar biezam kepam solijas izaugt par lielu suni – tiesi tadu, kads mums bija vajadzigs. "Tirskirnes vilku suns," zvereja ipasnieks. "Neplanota parosanas."

Kops ta laika vilks ir nedaudz pieaudzis, bet vina kepas nav. Maska uz purna kluva tumsaka, un uz tas jocigi izcelas baltas uzacis ka divi punktini, ko veidojusi otina. Kad kluva skaidrs, ka starp Vilka senciem neparprotami ir taksis, Vasilijs vairs nevareja iedomaties, ka vinam varetu but kads cits suns.

Zinnesis noklikskinaja velreiz.

Vasilijs dzili ievilka elpu un apnemas.

– Staiga! – vins skali teica un pamaja ar roku. – Tas ta, Vilks, ejam pastaigaties! Tad es pametisu elle.

Vilks priecigs ieleca gaiteni.

Vini nokapa pa tumsajam kapnem, smarzojot pec kotletem un borsca (Vasilijs ar ignumu atcerejas, ka jau otro dienu sez tikai uz kafijas). Mes apstaigajam maju, skersojam celu, kur taja stunda nebija automasinu, un nonacam pie vecas skolas darza.

Vilks, velkot pavadu, uz abelem nosmaka svesas pedas un uzlika savas. Vasilijs, paslepis rokas sporta krekla kabatas, gaja vinam aiz muguras. Vins visiem spekiem centas domat tikai par veso gaisu, par dzeltenajam lapam un sartam, un par to, ka zari supojas pie laternas…

Telefons iepikstejas. Vasilijs to iznema – pat rokas triceja no dusmam – un izsledza bridinajumus. Bet vins jau ar acs kaktinu bija paguvis ieraudzit: "…Es uz tevi palaujos, dari un tu sodien esi brivs.

"Vilks," vins sauca. – Vai velaties doties uz parku?

Vilks gribeja.

Parks atradas tiesi aiz skolas, un Vasilijam bija gruti saskaitit, cik reizes vins taja laika izlaida nodarbibas. Vilks, atraisits no pavadas, vai nu metas taluma pa garu aleju, tad, meli izkaris, aizlidoja atpakal, apmeta apli un atkal aizbega. Vasilijs gaja lidzi, spardidams kastanus un domas sacereja zinu, ko uzrakstis, kad atgriezisies. Pieklajigs, bet stingrs. Bez sudzibam un ta, lai uzreiz butu skaidrs, ka Vasilijs atskiriba no daziem noverte savu laiku. Ja, stingra un, galvenais, pieklajiga zina.

Vins pats nevareja izskaidrot, kapec parverties par pamestu parka dalu. Tur gandriz nedegas gaismas, un, lai gan apkartne bija jauka – vecs, kluss rajons -, tomer nebija verts uz sejieni doties nakti.