Reklamdevejs trimda launajiem

Sakuma vinam uz krutim lekaja kads kaka lieluma, ar siku viltigu cilveka seju, saburzitu, dures lieluma, tikai deguna vieta cukas penss. Pamanijis, ka Vasilijs ir pamodies, cukas degungals apgriezas un pacela asti, paradot savu sarto kailo dibenu, kas parklats ar retu peleku kazoku. Vins to ari grieza uz visam pusem.

Vasilijs uz bridi pat bija parsteigts. Tad vins ar plaukstu uzsita cukas sejas virietim pa muguru, un skana saka zvanit.

– Cau, onkul! – vins iekliedzas, ripot prom. – Par ko?

Vasilijs atvilka aizkaru, apnemigi izkapa no gultas, ar kajam iekrita tuksuma un izstiepas uz gridas.

“Ej gulet, ej gulet,” vins noveloti atcerejas Tikhomirova vardus. “Pati karaliska vieta!”

Vilks jau ap vinu rosijas, snacas un luncinaja asti. Vasilijs nolema vel mazliet pagulet. Piespiedis vaigu pie salmiem klatas gridas, vins skumji pardomaja dzivi.

Nemiet, piemeram, to, kas notika pirti – tas ir kauns, un tas ari viss. Vasilijs, protams, teica, ka saprot, un atteicas no palidzibas, bet nesaprata, ka nomazgaties. Ir udens kubls, bet udens ir ledusauksts. Sie tvaiki, joprojam ir dumi, jus pat nevarat aizrities, jus neko nevarat redzet. Bez ziepem, bez velas lupatinas. Vasilijs kaut ka berzeja sevi ar slotu (ko vins vareja darit?), noskalojas ar aukstu udeni, tad atkal panema slotu, un ta nebija slota, bet gan kada barda. Zals. Vasilijs pavilka, negaidot loms, un pat izvilka kadu kailu vectevu no tvaika makoniem. Ak, ka vins ciksteja… Ta vins aizskreja uz nakti, valkajot to, ko vina mate dzemdeja.

Kauns. Drosi vien tas bija kaimins. Vins bija vecs un nesaprata, ka pirts vinam nav apsildita. Demence ir tik liela katastrofa, ka jus to nenoveletu savam launakajam ienaidniekam.

Suna mele parskreja pari vina sejai, un Vasilijs noversas, bet nepiecelas. Vins skumji noputas, gulot uz vedera, un puta pa salmiem. Vina aizlidoja.

Vins nevienam nestastija par savu kaiminu. Cereju, ka ari vins nesudzesies. Vins steidzigi nomazgajas, gerbas tiras drebes, domaja par atgriesanos maja – bet kur ir ista maja, vins nevareja saprast. Vinu ir tik daudz, un nav nevienas zimes. Viniem vismaz vajadzetu darit “Uz direktora namu” vai kaut ko citu. Ta es klainoju pa apkartni, lidz satiku vienu no vietejiem, tik garu. Vins skatijas, vina acis bija dzeltenas. Vins neteica ne varda, bet veda uz pareizo maju.

Vilks naca no otras puses un velreiz nolaizija manu vaigu. Vasilijs aizsedza galvu ar rokam.

Suns nav mulkis, vins atgriezas maja, un, kad saimnieks zaudeja visas kajas un atnaca, dusmigs un nicinams, Vilks jau bija piedzeries, paedis un gulejis silta vieta pie krasns. Un Vasilijam bija palikusi tikai maize un kvass. Raudzets. Vins uzreiz nesaprata, un tad… Divas dienas tikai pie kafijas, kad vins normali guleja, vins pat neatceras, bija noguris ka suns. Ak, ko vins dziedaja?.. Kaut kas par vampiru veca baznicas pagalma?.. Sasodits, kapec es atcerejos!

Kads mazs apmetas par vina muguras lejasdalu, un Vilks uzreiz kluva modrs un leca. Es nepaspeju – tievi, daligi smiekli izritinaja ka zirni un apklusa zem sola. Vareja dzirdet, ka Vilks no nepacietibas cikst, skrapejas ar nagiem, un vina kepas bija isas.

Vasilijs atkal noputas, skali un ilgstosi, ieliekot taja visu savu dveseli, un nolema piecelties. Preteja gadijuma ipasnieki ienaks un vins gules uz gridas.

Un vini sedeja pie galda. Var redzet, ka vins lidoja viniem prieksa un vini sastinga ar kruzem rokas. Marjasa atbalstija vaigu uz rokas, un vini abi skatijas vina.

"Labrit," Vasilijs drumi sacija, iztiridams salmus no drebem un lukodamies apkart, meklejot kedas.

"Jusu kurpes atrodas zem sola," Marija pamudinaja maiga balsi, ka runa ar idiotiem.

"Paldies," Vasilijs atbildeja sava toni un ielida zem sola.

Tur tika atrastas kedas ar zekem. Un turpat blakus divi velni valajas ar cuku snukiem. Viens, nepacietigi uzkapis uz nagiem, snaukaja zeki – un tudal izlikas agonija saviebamies. Visa seja saburzijas, kedas nokrita pari, satricinaja, noripojas uz gridas un apklusa. Otrais parava asti – nulle reakcija. Es pacelu kepu un ta nokrita.

Vasilijs noklepojas, un velnus aizputa vejs.

– Atradu, vai man tev palidzet? – Maryasa jautaja. Vina atkal jautaja tik sirsnigi, it ka vina nopietni domatu, ka vins ar to nevar tikt gala. Vasilijs jau bija nokaitinats.

– Kada velna pec tu te skraidi? – vins neapmierinats jautaja, izkapdams no sola apaksas un apsedas, lai uzvilktu kurpes.

– PVO? Ak, tie ir seski. Nekad neesmu redzejis, vai ka?

"Ja, es vel neesmu dzeris jusu kvasu un neesmu to redzejis," Vasilijs nomurminaja.

Kamer vins parbaudija, vai velni kaut ko nav nodarijusi vina zekem (kas lai zina), Marjasa saka cept pankukas. Vinai viss bija gatavs, tikai lej miklu panna un uzlika uz uguns.