Plutonija

Liju izmērīja un nofotografēja ar izplestiem spārniem uz klints, kur uzkāpa arī Gromeko aplūkot savu vajātāju. Viņš paskaidroja biedriem, ka, putnam pēkšņi sagrābjot viņu aiz muguras un sāpīgi uzkrītot ar savu ķermeni, viņš nodomājis, ka ticis tīģera nagos, un zaudējis samaņu.

— Vai tagad neatgriezīsimies apmetnē? — iejautājās Papočkins. — Šodien mēs jau esam piedzīvojuši meža cūku un lijas uzbrukumu, tuvumā redzējuši tīģeri. Vai nepietiks kārdināt likteni?

Visi no gājiena un uztraukuma bija noguruši un labprāt devās atpakaļ, sivēniem, meža kuiļa šķiņķiem un treknajiem sāngabaliem, kalnu iežiem un augiem apkrāvušies.

Jau tuvodamies teltij, mednieki izdzirda Ģenerāli nikni rejam un steidzās tam palīgā. Izskrējuši upes krasta pļaviņā, viņi ieraudzīja, ka suns rej aiz telts, bet pa pusei ūdenī, pa pusei uz sauszemes stāv milzīgs nīlzirgs. Nezvērs acīm redzot bija gribējis paganīties vai pagulšņāt pļaviņā, bet suņa saceltais troksnis to pārsteidzis. Nilzirgs ar savām mazajām ačtelēm truli noraudzījās šajā neredzētajā, nemierīgajā zvērā un brīžiem paplātīja savu briesmīgo rīkli ar retajiem, garajiem zobiem un ar lielo, sārto mēli. Ieraugot šo rīkli, Ģenerālis aiz bailēm sāka kaukt un smilkstēt.

Pamanījis pļaviņā izskrējušos cilvēkus, nezvērs neveikli pagrieza ķermeņa priekšdaļu, mīksti ievēlās ūdenī un aizpeldēja lejup pa upi, plato, trekno muguru ar sīkajām kārpām izliecis.

— Labi, ka mēs atgriezāmies apmetnē, — sacīja Gromeko, atraisīdams Ģenerāli. — Šis briesmonis varēja sa-

gādāt mums nepatikšanas: saplēst telti, samīdīt visas mantas un nogremdēt vai sabojāt laivas.

— Bet vai laivas vēl ir savā vietā? iesaucās Makšejevs un aizskrēja pie krasta, no kurienes tūlīt atkliedza: — Viena stāv, bet otra pazudusi! Vai tik šis nejaucēns nav pārrāvis tās valgu?

— Vajag tūlīt dzīties tai pakaļ, pirms tā neaizpeld pārāk tālu! — Kaštanovs uzsauca, arī pieskriedams pie krasta.

Abi iesēdās atlikušajā laivā un, katram gadījumam paņēmuši bises, aizbrauca pa straumi. Drīz viņi bēgli ieraudzīja. Tā nepeldēja mierīgi lejup, bet griezās uz vietas upes vidū. Viņi ātri tuvojās, un Kaštanovs jau gribēja to satvert ar ķeksi, bet laiva pēkšņi kā dzīva parāvās sāņus un aizpeldēja tālāk, tikai daudz ātrāk par straumi. Vajadzēja atkal sekot. Makšejevs airēja visiem spēkiem, bet Kaštanovs stāvēja ar ķeksi rokās.

— Viņu jau kaut kas velk, — viņš iesaucās, kad laiva, kas atkal bija atradusies pavisam tuvu, par jaunu rāvieniem atkal >sāka attālināties.

— Vai tik to nav aizķēris nilzirgs? Viņš varēja sapīties ar kāju vai satvert valgu zobos.

— Tas pats jau ir, — Kaštanovs iekliedzās, laivas priekšgalā tagad pamanījis dzīvnieka plato muguru un galvu, kas uzpeldēja, lai ieelpotu gaisu.

— Ja mēs uz šo gaļas blāķi izšausim, viņš sāks peldēt vēl ātrāk un novilks laivu dibenā.

— Atliek to panākt un valgu pārgriezt, citādi mēs laivu neatbrīvosim.

Makšejevs atkal iegula airos. Drīz viņam izdevās aiztvert bēgli ar ķeksi un, nilzirga vilktam, piekļūt tās priekšgalam. Kaštanovs ātri pārgrieza stingri izstiepto valgu, kura gals tūlīt pazuda zem ūdens.

— Vēl mazliet, un man būtu pietrūcis spēka, — sacīja Makšejevs, pēc pakaļdzīšanās atvilkdams elpu. — Ja nebūtu žēl šāviņa, vajadzēja tam ķēmam par šiem jokiem ielaist mugurā lodi.

— Mēs esam aizpeldējuši tālu no telts, — Kaštanovs aizrādīja. — Tagad nāksies airēt pret straumi. Palaidiet, es sēdīšos pie airiem, bet jūs atpūtieties.

Abi pārmainījās vietām, piesēja notverto laivu valgā un devās pa upi augšup.

— Mūsu upīte kļuvusi dziļa, — sacīja Makšejevs, pamēģinājis pagrūst laivu ar ķeksi, bet neaizsniedzis dibenu, līdz kuram bija divi metri. — Ne par velti tajā parādījušies tik lieli dzīvnieki. Tagad mums piesardzības dēļ naktī un ekskursiju laikā laivas vajadzēs izvilkt krastā.

Rāmi virzīdamies pa upi uz augšu, abas laivas peldēja tumšajā ūdenī starp divām zaļām krūmu un koku sienām, kas veidoja necaurejamu biezokni. Daži upes izskalotie krūmi bija nolīkuši un gremdēja savus zarus ūdenī. Uz kāda nepazīstama vīteņauga sarkanajiem ziediem šūpojās skaisti, lieli tauriņi un dūca bites.

Ūdens čaloja zem laivu priekšgaliem, airi viegli šļakstēja, no biezokņa atskanēja putnu čalas un dziesmas. Makšejevs noliecās pār malu un skatījās ūdenī, sekodams zivīm, kas vietām parādījās un pazuda dziļumā.

— Cik še jauka daba, ja to pavēro no laivas, — viņš noteica. — Bet izkāp krastā, neiziesi caur biezokni, nepaspersi ne soli, neuzdūries kādam indīgam vai plēsīgam zvēram. Vienkārši grūti ticēt, ka pēc daudzu dienu ilgas cīņas ar ledājiem, miglu un puteņiem mēs peldam pa upi, kas tek pa mūsu zemes iekšējo virsmu. Un tik tuvu šiem ledājiem atrodas daba, kas atgādina Āfrikas vai Dienvidamerikas mūžamežus. Būtu interesanti uzzināt, zem kāda Ziemeļamerikas platuma grada mēs pašreiz atrodamies.