Plutonija

Uzrāpās pašā pakalna korē. Makšejevs ielika stobrā patronu ar renkuļiem un izšāva uz sivēniem. Bars, izņemot trīs sivēnus, kas spārdījās zālē, izklīda uz visām pusēm. Bet tad barvedis un cūkas pieskrēja pie klints un sāka skraidīt ap tās piekāji, velti pūlēdamās uzlēkt uz gludajiem izciļņiem, kas kustoņus vēl vairāk saniknoja. Pateicoties šim aplenkumam, mednieki varēja aplūkot cūkas pavisam tuvu. Kad zoologa ziņkāre bija apmierināta, radās jautājums, ko darīt tālāk.

— Tās taču var mūs aizturēt še veselām diennaktīm! Ēsma tām deguna galā, bet mums nav nekā, un arī sēdēt neērti, — Kaštanovs aizrādīja, — vajadzēs atgaiņāties ar šāvieniem.

Tajā brīdī Makšejevs, kas jau sen novērojis mežmali, iesaucās:

— Pie mums vai pie meža cūkām gar mežmali zogas liels zvērs: es saredzu tikai tā dzelteno muguru.

— Kur, kur viņš ir?

— Lūk, patlaban mugura bija redzama pie krūma, kas izvirzījies klajumā! Skatieties tagad krūmam pa labi!

Visi pievērsās norādītajam krūmam, un tiešām tā labajā pusē parādījās dzeltenbrūna, lēni kustoša masa, kurā varēja atšķirt tumšākas, gareniskas svītras.

— Atkal lācis! — Makšejevs secināja.

— Iespējams, ka šoreiz tas izrādīsies tīģeris, — Papočkins atbildēja. — Viņš zogas kā kaķis.

— Man šķiet, ka laiks šaut, — aizrādīja Kaštanovs.

— Uz ko šaut? Uz zvēru vai uz meža cūkām?

— Labāk uz meža cūkām. Ja tās skries uz mežu, viņas tieši uzdursies plēsonim, un tas viņām sekos. Ja tās pagriezīsies uz otru pusi, tas mainīs stāvokli un mēs varēsim zvēru labāk apskatīt vai nošaut, kad radīsies izdevība. Tagad redzama tikai mugura, un šāviņš var arī netrāpīt.

— Raidīsim uz meža cūkām sākumā vienu šāvienu, bet trīs bises lai seko plēsonim.

Zoologs, kas sēdēja uz klints izciļņa, notēmēja uz vadoni, kad tas ar priekškājām uzlēca uz kāpņa, pūlēdamies ar ilkņiem aizsniegt Makšejeva zābaku. Tiešais trāpījums kuili tūlīt nogāza, pārējie nobijās un metās bēgt uz mežu. Viņi jau gandrīz bija aizsnieguši mežmalu, kad tiem pa kreisi izlocījās dzeltenbrūnais plēsoņa ķermenis un vairākus metrus tālos lēcienos panāca meža cūkas. Divas no tām palika spārdoties zem naidnieka ķetnām, pārējās kviekdamas pazuda mežā.

— Tas nav lācis, bet tīģeris! — iesaucās Papočkins, novērojis plēsoni lēciena brīdī.

— Protams, — Kaštanovs apstiprināja, — acīm redzotno zobentīģeru sugas, spriežot pēc augšžokļa milzu ilkņiem. Šī; suga bija ļoti izplatīta terciarajā periodā, bet tā beigās droši vien izmira.

— Lai! Šodien mums materiala pietiek, — sacīja Papočkins, apmērodams nogalināto kuili. — Vai vilksim līdz uz laivu arī šo sātanu vai apmierināsimies tikai ar sivēniem?

— Ja tas trekns, speķi nebūtu par ļaunu pievākt, — Gromeko aizrādīja. — Tad varētu cept gaļu pannā. Nu, jūs to pabeidziet, bet es vēl pavākšu augus.

LIDOTĀJS PRET PAŠA GRIBU

Kaštanovs atkal sāka pētīt klintis, Makšejevs un zoologs ķērās pie kuiļa un sivēniem, bet Gromeko pārgāja pakalna dienvidu nogāzē un lēnām devās lejup, aizrautīgi vākdams augus, starp kuriem bija daudz jaunu sugu un ģinšu. Pēkšņi pār pakalnu pavīdēja milzīga ēna, it kā tā nāktu no mākoņa, kas aizsedzis sauli. Zoologs un viņa palīgs satrūkās un pacēla galvas. Viņi ieraudzīja milzīgu, ērglim līdzīgu putnu, kas riņķoja virs klajuma.

Piepeši tas strauji metās lejup, satvēra noliekušos botāniķi aiz muguras un aiznesa. Nesamais tomēr izrādījās pārāk smags arī šim spēcīgajam putnam. Sparīgi vēcinādams spārnus, putns lidoja tikai četru metru augstumā, nespēdams pacelties augstāk, bet arī nevēlēdamies savu laupījumu, kas nevarīgi karājās nagos, atlaist.

Papočkins un Makšejevs paņēma bises, bet pirmais savējo tūlīt nolaida, sacīdams:

— Manējā ir patrona ar kartečām, es varu viņu ievainot.

Makšejevs bisē bija ielādējis lodi, kas bija nolemta tīģerim. Viņš notēmēja un izšāva, kad putns atradās tiem blakām. Tas sāka nirt lejup, palaidis botāniķis, vēl mazliet palidoja un tad nokrita uz klints.

Mednieki pieskrēja pie Gromeko, kas ar seju pret zemi nesamaņā gulēja un klints. Viņa biezais, adītais kamzolis bija putna nagu saplosīts, bet, pateicoties tam, ka tas nepiekļāvās augumam, bet brīvi krokojās, nagi bija satvēruši tikai kamzoli un ķermeni vienīgi stipri apskrāpējuši. Botāniķi atmodināja, pārsēja brūces, un, kad biedrs atžilba, Papočkins un Makšejevs uzlīda pakalna virsotnē pēc putna. Tā bija neredzēta lieluma lija[6], kuras atplestie spārni sasniedza vairāk nekā četrus metrus, un gandrīz pusotra metra bija no astes gala līdz knābim; spalvas uz muguras tumši brūnas, bet pavēderē gaišbrūnas ar tumšiem plankumiem. Gandrīz kailo kaklu greznoja liela netīru, baltu spalvu apkakle, bet milzu knābja galā pacēlās liels, dzeltens puns.

Šāds putns varēja brīvi aiznest aunu, kazu vai nelielu cūku, bet septiņdesmit kilogramu smaga cilvēka nesums nebija tā spēkos, un viņš acīm redzot bija kļūdījies, noturēdams botāniķi par brūnu četrkāji, kas klaiņoja pa zāli.