Plutonija

Vienu šādu salu apbraukdami, ceļotāji meldru joslā ieraudzīja spraugu, kuras galā bija redzama taciņa, kas iesniedzās zaļajā biezoknī. Makšejevs iebrauca savu laivu spraugā, lai izkāptu krastā un apskatītu salu. Bet, tikko laivas priekšgals mīksti atdūrās pret dūņaino krauju, no zaļā biezokņa parādījās zobentīģera galva.

No augšējā žokļa tam kā nilzirgam noliecās divi žilbinoši balti, ne mazāk kā trīsdesmit centimetru gari ilkņi. Zvērs acīm redzot bija paēdis un negatavojās uzbrukt. Tas plati atplēta rīkli it kā žāvādamies, un tad galva pazuda biezoknī. Šī bīstamā plēsoņa klātbūtne piespieda atteikties izkāpt salā. Nākošā dienā upe atkal sašaurinājās un straume paātrinājās.

Augu valsts ieguva arvien subtropiskāku raksturu: ozoli, dižskābarži, kļavas pazuda. Tos pilnīgi izstūma magnolijas, lauri, kaučuka koki un daudzi citi, kas botaniķim bija pazīstami tikai pēc nosaukumiem un oranžēriju vārgajiem eksemplāriem. Tomēr juka, vēdekļu un sago palmas nebija grūti noteikt arī no laivas.

Pakalni parādījās reti un bija zemāki, bet platāki. To nogāzēs auga kupla zāle līdz jostas vietai un atsevišķi koki vai koku puduri, atgādinot Centralafrikas galeriju mežus.

Zemienē gar abiem upes krastiem stiepās nepārtraukts biezoknis.

Pusdienot apstājās pie šāda pakalna, lai dotos garākā ekskursijā izpētīt augu valsti. Makšejevs apņēmās sargāt laivas, bet trīs pārējie pēc pusdienas devās uz pakalnu.

KUSTĪGAIS PAUGURS

Pirmos metrus ceļa vajadzēja izcirst ar cirvi caur liānu un krūmu chaosu. Bet tad zem milzu eikaliptu, miršu, lauru un citu koku augstajām zaļajām velvēm, kur valdīja puskrēsla, mežs paretinājās. Zemi starp paparžu ceriem un koku stumbriem klāja dažādas sūnas un krāšņas orchidejas. Augstu gaisā zumēja kukaini, bet apakšā valdīja klusums. Retumis bez trokšņa aizlīda čūska vai ķirzaka.

Pakalna piekājē mežs sāka paretināties, un Plutona iesarkanie stari aizsniedza zemi. Še bija vairāk dzīvības, vairāk krūmu, zāļu un ziedu. Mednieki nokļuva uz takas, kas aizvijās starp kokiem, un devās pa to, cerēdamijka tā izvedīs no meža. Pirmais gāja Kaštanovs, aiz tā Papočkins, abi ar pielādētām bisēm rokās, vērīgi skatīdamies uz priekšu un uz abām pusēm. Gājienu noslēdza Gromeko, bieži apstādamies savākt augus.

Piepeši Kaštanovs apstājās un brīdinādams pacēla roku: priekšā atskanēja skaļi brikšķi urt viegla urdēšana. Tad uz takas parādījās milzīgs drausmīga izskata dzīvnieks, kas līdzinājās lācim, bet ar garu, kuplu asti un garu, smailu galvu.

— Tas ir skudru lācis, — zoologs izdvesa. — Tie (Dienvidamerikā pazīstamie) ir ļoti miermīlīgi, neraugoties uz briesmīgo izskatu un milzu nagiem. Bet tie gan.ir daudz mazāki par šo eksemplāru, kas taču ir vairāk nekā divus metrus augsts!.

Tikām skudru lācis bija pamanījis cilvēkus, kas tam aizsprostoja ceļu, un šaubās apstājās.

— Noiesim no takas, — čukstēja zoologs, — lai viņš paiet mums garām un ļauj sevi labāk apskatīt.

Mednieki atgāja sāņus un aizslēpās aiz bieza krūmu cera. Skudru lācis vēl dažas minūtes nostāvēja, nedroši vērodams mežu, tad lēnām sāka doties uz priekšu, pēc katriem pieciem sešiem soļiem apstādamies un apskatīdamies visapkārt. Šādā apstāšanās brīdī Papočkins paguva viņu no sāniem nofotografēt, pēc tam dzīvnieks, izdzirdis slēdzēja knikšķi, metās bēgt, uz resnajām ķet-

nam zvalstīdamies un asti izstiepis. No deguna līdz astes galam tas bija vismaz četrus metrus garš.

Iznākuši no meža, ceļotāji atradās pakalna piekājē, kura nolaidenā nokare pacēlās augšup. Kaštanovs saīdzis noraudzījās šai vienmuļīgajā nogāzē, turpretim botāniķis jūsmoja par nepazīstamu ziedu pārpilnību biezajā zālē un sāka tos savākt. Pēkšņi ģeologs pie pašas pakalna piekājes ieraudzīja diezgan lielu kupolveidīgu pauguru, kura kailie sāni spulgoja kā metāls.

— Beidzot arī man ieguvums! — viņš iesaucās, izvilkdams āmuru un gandrīz skriešus dodamies pie paugura, kamēr Papočkins medīja jaunu ķirzaku, kas no tā glābās nelielā kokā.

Sasniedzis pauguru, Kaštanovs izbrīnā apstājās: paugurs bija gluži kails, uz tā neauga ne visniecīgākās zālītes, un visa tā virsma sastāvēja no seššķautnainām brūnas krāsas plāksnēm ar tumšām apmalēm.

Pārsteigtais ģeologs ar āmuru mēģināja atskaldīt ieža gabaliņu, bet āmurs atlēca no paugura virsmas.

Cerībā, ka paugura virsotnē būs vairāk plaisu, Kaštanovs uzrāpās uz tā, kas viņam tūlīt tomēr nepaveicās; kaut gan paugurs bija tikai trīs metrus augsts, tā sāni bija ļoti slideni. Augšā iezis bija tikpat nesašķelams, tāpēc ģeologs izņēma no jostas lielu cirtni, ielika to spraugā starp divām plāksnēm un sāka ar āmuru sist pa cirtni, kura smaile pamazām pazuda iezī.

Piepeši stiprs grūdiens ģeologu, kas bija nometies ceļos, nogāza guļus, un viņš tikko paguva noturēties aiz ciļņa, lai nenoveltos no paugura. Grūdieni turpinājās, un Kaštanovs neizpratnē atskatījās. Viņam likās, ka visa zeme sākusi kustēties, bet koki līgojas.

— Briesmīga zemestrīce! — viņš uzkliedza saviem biedriem, kas no viņa atradās soļus četrdesmit atstatu. — Vai jūs jūtat, kādi grūdieni?