Plutonija

Viņš stāvēja diženā pozā, pavērsis pret mani kreisos sānus, un es pasteidzos izšaut uz to ar sprāgstošo lodi, kas viņu uz vietas nonāvēja.

Šāviena izbiedētie brieži aizskrēja gar birzīti, ieraudzīja tīģeri, kas vēl raustījās nāves agonijā, un strauji pagriezās no tā tieši pret mani. Es tikko paguvu atlēkt sāņus. Tie bija lieliski dzīvnieki — vecs tēviņš ar vareniem ragiem, dažas govis un telēns.

Sākumā es pats gribēju tīģeri nodīrāt, bet, to aplūkojis, pārliecinājos, ka viņš pieder kādai neparastai tur, augšā, droši vien izmirušai sugai. Tāpēc nodomāju labāk paaicināt zoologu. Gribēju iet pats, bet baidījos, ka kāds plēsonis nošauto ieraudzīs un sabojās ādu. Tāpēc es attapos aizsūtīt Ģenerāli, kas teicami veica savu uzdevumu. Un bija labi, ka es klajumu nepametu. Drīz atskanēja vilku gaudas — viena, otra, un pamazām klajumā to saradās vesels desmits. Ieraudzīdami pie beigtā zvēra mani, viņi sākumā baidījās tuvoties, bet pēc tam kļuva tik nekautrīgi, ka biju spiests to dēļ, izlietot pāris ložu.

Makšejeva nošautais zvērs bija baltdzeltenas spalvas ar tumši brūnu svītru gar muguru un dažām tās pašas krāsas svītrām sānos, kas arī radīja ārējo līdzību ar tīģeri. Tomēr galvas un ķermeņa izskats, strupā aste un ķetnu uzbūve piespieda zoologu iesaukties:

— Tas nav tīģeris, bet kaut kāds lācis!

Makšejevs bija mazliet vīlies, bet, apskatījušam zvēru uzmanīgāk, vajadzēja atzīties, ka vienīgi brūnās svītras apliecināja tā līdzību ar kaķu dzimtas niknāko pārstāvi, bet visas pārējās pazīmes atgādināja lāci:

— Tas droši vien ir alu lācis, mamuta laikabiedrs, kas līdz šim pazīstams tikai pēc atsevišķām skeleta daļām, — paskaidroja Papočkins. — Tas ir daudz interesantāks par vienkāršu tīģeri.

Pēc zvēra izmērīšanas tam novilka ādu, ko tāpat kā galvaskausu un pakaļkāju paņēma līdzi.

Vakariņas šai dienā bija lieliskas: zoss gaļas zupa ar savvaļas sīpoliem, brieža gaļas šašliks un lāča gaļas šķēlītes. Pēdējās asās smakas dēļ visiem tomēr negaršoja.

Tajā dienā migla nebija tik bieza, un Plutons.spīdēja caur plānu tvaiku dūmaku, tikai retumis pilnīgi aizmākdamies. Temperatūra turējās +13°, vējš bija nedaudz vājāks.

— Es domāju, — aizrādīja Gromeko, — ka pēc dažām dienām miglas vairs nebūs un mēs beidzot ieraudzīsim, kādā krāsā ir Plutonijas debess.

Atpūtu traucēja tikai attālas vilku gaudas, kas droši vien dzīroja klajumos pie briežu, lāča un savu pašu biedru līķiem. Šās skaņas neievēroja pat Ģenerālis, gulēdams pie telts ieejas, kur dūmi viņu paglāba no uzbāzīgajiem kukaiņiem.

Brauciens turpinājās. Upīte paplašinājās un padziļinājās. Smagi piekrautās laivas gultnes kra.sajas pagriezienos vairs neriskēja ar pakaļējo galu aizķerties krastā vai atdurties pret to ar priekšgalu.

Krastus kā blīva siena klāja dažādi krūmi, kas jau.sasniedza četru metru augstumu: vairākas vītolu un kārklu sugas, ievas, vilkābeles, sārtlapu roze vijās cits ar citu, bet virs tiem vietām pacēlās balto bērzu un lapegļu galotnes. Termometrs rādīja +14°, migla tikai retumis aizsedza visu debesi, bet lielāko tiesu peldēja pieklājīgā augstumā kā lieli, bet reti un bezveidīgi mākoņi, caur kuriem spoži spīdēja iesarkanais Plutons.

— Migla droši vien beigsies, — sacīja Makšejevs, ikas bija apņēmies veikt meteoroloģiskos novērojumus. — Bet vai izbeigsies arī šīs zaļās.sienas, bez kurām mēs no laivas cita nekā neredzam?

— Ja mēs, smagi apkrāvušies, vilktos pa meža biezokni, mēs redzētu mazlietvairāk, bet kustības ātrums būtu nesalīdzināmi mazāks! — aizrādīja Gromeko, kas, botāniķis būdams visvairāk interesējās par šīm zaļajām sienām.

Pusdienas atpūtas vietā mazā, tīrā laukumiņā Kaštanovs un Gromeko aizgāja īsā pastaigā pa mežu. Papočkins zvejoja zivis, bet Makšejevs uzrāpās kokā, kas pacēlās mazliet augstāk pa pārējiem, atgriezies viņš zoologam sacīja:

— Drīz vien apkārtne pārmainīsies. Tālumā redzamas lēzenas augstienes ar plašiem, kailiem klajumiem, un mūsu upīte traucas tieši turp.

— Bet kas redzams tuvumā?

— Tuvumā tikai nepārtraukts mežs visās debesu pusēs, zaļa jūra bez klajumiem.

— Mūsu biedri acīm redzot drīz atgriezīsies, jo visapkārt šāds biezoknis.

Pēc stundas aizgājēji atgriezās gandrīz tukšā. Viņi visu laiku bija gājuši pa taku starp zaļajām sūnām, savākuši nedaudz augu, redzējuši sīkus putnus, biezoknī dzirdējuši dažādus trokšņus, bet klajumu nebija sastapuši. Zoologs, kas bija palicis pie upes, izrādījās laimīgāks: viņš bija izmakšķerējis dažas lielas, Sibirijas moksunam līdzīgas zivis un milzīgu zaļu vardi, kas sasniedza trīsdesmit centimetru garumu.

Atpūtušies viņi brauca tālāk. Pēc stundām divām upītes labajā krastā parādījās diezgan augsts pakalns, pēc tam otrs, trešais.. Bet tos vēl klāja nepārtraukts mežs, kas jau sastāvēja no mērenās joslas kokiem: liepas, kļavas, vīksnas, dižskābarža, oša, ozola. Ielejās starp pakalniem tumsa egles un baltegles. Vietām pār ūdeni nokarājās efeju, apiņu, savvaļas vīnogulāju un tīteņu apvīti koku zari. Zaļajā biezoknī vīteroja un dziedāja putni. Brīžiem pamanīja vāveres un burundukus[4], kas lēkāja no zara zarā.