Plutonija

— To nav grūti noteikt, ja atzīmē uz kartes mūsu maršrutu, sākot no ledus vaļņa. Es domāju, ka mēs vēl esam tikai zem Bofora jūras, zem ļoti augsta platuma grada vai labākā gadījumā zem Aļaskas ziemeļu krasta tundras. Tur ir velnišķīgi auksts, ledāji, baltie lāči, bet še krāšņs augājs, tīģeri, nilzirgi un čūskas.

Šajā mirklī Makšejevs ieraudzīja ūdenī skaidru saules attēlu, strauji pacēla galvu un iesaucās:

— O, sarkanā saulīte beidzot parādījusies pie skaidrām debesīm! Paskatieties!

Ceļotājiem, kas bija pieraduši redzēt Plutonu tikai caur biezāku vai plānāku miglas plīvuru vai mākoņiem, vēl nebija priekšstata par debess krāsu un šī zemes spīdošā kodola īsto izskatu. Tagad migla bija saīrusi, veidojot blāķainus mākoņus, kuru spraugās varēja redzēt skaidru debesi, tomēr nevis gaišzilas kā zemes augšējā virspusē, bet tumši zilas.

Zenitā stāvēja Plutons, kura diametrs šķita nedaudz lielāks kā saulei.

Šis pazemes jeb «zemes iekšpuses» spīdeklis vispār atgādināja sauli pirms rieta vai drīzāk īsi pēc lēkta caur biezu atmosfēras slāni. Uz tā diska varēja atšķirt daudz tumšu dažāda lieluma plankumu.

— Šis centralais spīdeklis jeb mūsu zemes īstais kodols jau atrodas savas degšanas pēdējā stadijā, atgādinādams dziestošu sarkanu zvaigzni. Vēl brīdis — un tas nodzisīs! Uz iekšējās virsmas iestāsies tumsa, un visa šī krāšņā dzīvība pamazām aizies bojā, — Kaštanovs sacīja.

— Labi, ka mēs paguvām atkļūt šurp un ar to "iepazīstamies! — Makšejevs iesaucās. — Mazliet vēlāk mums būtu vajadzējis griezties atp.akaļ, jo mēs būtu ieraudzījuši priekšā tikai melnu nakti.

— Nē, es aizrādīju «vēl brīdis» ģeoloģiskā nozīmē. Pārrēķinot to zemes gados, tas varbūt līdzināsies veseliem gadu tūkstošiem, tā kā arī mūsu tālākajiem pēctečiem vēl būs izdevība izpētīt šo iekšējo virsmu un to pat kolonizēt.

— Pazemīgi pateicos! Pārvietoties uz zemi, kas nolemta bojā ejai mūžīgas nakts tumsā!

TROPISKAIS NEGAISS

Raitās pārrunās laiks aizritēja nemanot, un abas laivas piebrauca pie apmetnes, kur Papočkins un Gromeko jau gaidīja ar vakariņām. Vārīts un cepts sivēns ar pakalnā botaniķa savākto savvaļas sīpolu aizdaru izrādījās ļoti garšīgs. Kopīgi nolēma, ka turpmāk lielāka vērība veltāma ēdamajiem augiem, saknēm un zālēm, lai padarītu ēdienu dažādāku. Visi sakņu un gaļas konservi bija atstāti jurtā un no krājumiem, līdzi paņemta tikai tēja, cukurs, kafija, nedauz sausiņu un aizdara, kā sāls, pipari un ekstrakti. Medībām un zvejai vajadzēja sagādāt galveno pārtikas sastāvdaļu, ko vietējās augu valsts produkti varēja krietni papildināt.

Atpūtas laikā telts tuvumā sakūra lielu ugunskuru un pēc kārtas stāvēja sardzē, jo sastapšanās ar tīģeri spieda baidīties plēsoņu uzbrukumu. Ikviens sargs tiešām arī dzirdēja tuvējā mežā dažādus trokšņus, brikšķus, izbiedētu putnu laišanos un klaigas, bet Ģenerālis bieži smailīja ausis un ņurdēja.

Nākošajā dienā brauciena pirmajās stundās apvidus saglabāja to pašu raksturu: turpinājās pakalni, kas ziemeļos bija klāti ar mežu, bet dienvidos plētās stepes. Upes krastos stiepās nepārtraukts mežs. Dienas apmetni ierīkoja kreisajā krastā, kuru Kaštanovs un Gromeko pēc pusdienas uzkāpa apskatīt. Augu valsts uzrādīja daudz jaunumu: jau atgadījās mūžzaļie augi — mirtes, lauri, lauru ķirši. Lazdas sasniedza milzu apmērus, sacenzdamās ar ozoliem, dižskābaržiem un vīksnām. Dienvidu nogāzē varēja sastapt dižskābaržus, cipreses, tūjas un īves. Krāšņas magnolijas raisīja savus lielos, baltos, smaržainos ziedus. Biezoknī gar upi atgadījās bambuss un dažādas lianas. Gromeko jūsmoja ik uz soļa.

Gaisa temperatūra ēnā šajā dienā sasniedza jau 25 grādus, jo ziemeļu vējš, kas līdz šim pavadīja ceļotājus, bija stājies. Gaiss kļuva smags, biezo mežu iztvaikojumu piesātināts. Pētnieki līda pa pakalna nogāzi tikai ar lielām grūtībām, sviedriem pārplūduši, kaut gan saule caur mākoņu plīvuru spīdēja nespodri.

Tveices iespaidā visa daba bija it kā sastingusi un pamirusi, putni un zvēri slēpās ēnā.

Pakalna virsotnē Kaštanovs un Gromeko apsēdās atpūsties un, pagriezušies pret zieme|iem, lai pārskatītu apvidu, ieraudzīja nepanesamās tveices cēloni: pie apvāršņa kā robota siena ar fantastiskiem torņiem pacēlās tuvā negaisa milzīgais, tumši violetais mākonis, ko priekšā ieskāva zili sarkans mutuļojošu mākoņu valnis, zem kura laistījās žilbinoši zibeņi. Šis valnis strauji tuvojās.

— Jāskrien pie laivām! — iesaucās botāniķis. — Tā droši vien būs tropiskā lietus gāze!

Abi traucās no pakalna, kājām pīdamies garajā zālē un stāvākajās vietās slīdēdami. Pēc desmit minūtēm viņi jau pieskrēja pie apmetnes, kur Makšejevs un Papočkins tos jau nepacietīgi gaidīja, nezinādami ko iesākt. Lietus straumes un visai iespējamās krusas triecienus telts varēja arī neizturēt. Upe varēja iziet no krastiem, nest izrautus kokus, tā ka arī laivās nevarēja justies drošībā. Lietderīgāk šķita visu izkraut krastā, izvilkt laivas un paslēpties krūmos.