Plutonija

Apspriežot šo plānu ar biedriem, Papočkins atcerējās, ka lejāk pa upi, mazas ekskursijas laikā dzenoties pēc lielas ūdens čūskas, viņš pakalna malā bija redzējis pārkārušos klinti, kas tos varēja pasargāt no lietus. Bet vajadzēja steigties. Negaiss ātri tuvojās! Viņi ielēca laivās, aizbrauca pie klints, un dažās minūtēs viss bija izkrauts un novietots patvertnē, kas izrādījās diezgan plaša, lai uzņemtu ne vien cilvēkus, suni un mantas, bet arī pašas laivas, ar kurām aizsprostoja vēja pusi.

Izdzinuši dažas nelielas čūskas, kas mitinājās klints plaisās, ceļotāji jau varēja mierīgi novērot lielisko atmosfēras katastrofas skatu.

Zili sarkanais valnis jau bija aizvēlies debesīm līdz pusei un aizsedza sauli. Apakšā tas šķita pilnīgi melns. Tas bija kaut kāds bezdibenis, kuru allaž pāršķīla zibens žilbinošās līkloču svītras, ko pavadīja tik spēji pērkoņa grāvieni, kādus neviens no novērotājiem vēl nebija dzirdējis. Cits citam sekoja gan apdullinoši sprādzieni, gan brīkšķi, it kā gabalos plēstu milzīgi stipru audumu, gari līdzīgi simt smago lielgabalu zalvēm.

Tuvējais mežs pirmajās vētras brāzmās dobji šalca. No ziemeļiem tuvojās vēl kaut kādi briesmīgi dārdi, kas lika nodrebēt un pamazām nomāca pat pērkona grāvienus. Likās, ka no turienes joņotu milzu vilciens, savā ceļā visu iznīcinādams.

Ceļotāji nobāla un satraukti skatījās uz visām pusēm.

Jau atlidoja viesulis. Gaisā virpuļoja neskaitāmas lapas, ziedi, zari, veseli ar visām saknēm izrauti krūmi un putni, kas nebija paguvuši paslēpties meža biezoknī: Kļuva arvien tumšāks un tumšāks. Pārtraukumos starp apdullinošajiem pērkoņa grāvieniem apkārt viss svilpoja, šņāca un krakšķēja. Lielas lietus lāses un atsevišķi krusas graudi krita uz zemes un ūdenī, kas burbuļoja un putoja. Tad iestājās pilnīga tumsa, un vienīgi zibens gaismā atsevišķos mirkļos atklājās baiga ainava: šķita, ka viss mežs pacēlies gaisā un traucas līdzi lietus un krusas straumēm. Dārdi nomāca pat skaļāko kliedzienu ausī.

Bet šī katastrofa ilga tikai kādas piecas minūtes. Drīz kļuva gaišāks, vēja brāzmas atslāba, dārdi un grāvieni attālinājās uz dienvidiem, lietus vairs tikai rasināja. Toties upe tūlīt izplūda, kļuva sarkanbrūna un netīra, pārklājās putām un nesa lapas, zemes un veselus kokus. Debesīs vēl traucās pelēku mākoņu skrandas, bet jau parādījās Plutons, apspīdēdams vētras atstāto postījumu pēdas.

Ceļotāji izlīda no klints nokares un apskatījās visapkārt. Izrādījās, ka pie laivām sadzīta vesela lapu un zemju kaudze, kas bija sajaukta ar krusas graudiem grieķu riekstu lielumā. Daži smailie zari bija traukti ar tādu spēku, ka bija saplēsuši laivām buru audekla sānus. Laivas nekavējoties vajadzēja salabot. Sameklēja adatas, diegu un darvota buru audekla gabalus un ķērās pie darba.

Laivu labošana ilga apmēram stundu, bet upe tikām atgāja savos krastos, iztīrījās no atlūžņiem, un braucienu varēja turpināt. Melnais mākonis jau bija pazudis dienvidos aiz pakalniem, un ceļotāji pirmo reizi varēja novērot tīro, tumšzilo debess velvi.

— Un ja vien padoma, — jau laiva sēdēdams, Sacīja Papočkins, — ka tieši virs mums, aiz šīs zilās debess, apmēram desmit tūkstošu kilometru attālumā, atrodas tāda pati zeme ar mežiem, upēm un dažādiem zvēriem. Cik gan interesanti būtu to redzēt virs galvas!

— Attālums pārāk liels, — aizrādīja Kaštanovs.

— Tik biezs gaisa slānis ar putekļu daļiņām un ūdens tvaikiem nevar būt pietiekami dzidrs, bet zaļumiem klātā zeme atstaro maz gaismas un nav pietiekami spoža.

— Bet vai jūs ievērojāt, — jautāja Makšejevs,

— ka vakar, apskatot apkārtni no samērā neliela pakalna, tāle bija daudz labāk saskatāma nekā tur augšā? Mēs varējām novērot mežaino līdzenumu droši vien simts kilometru tālumā, pateicoties tam, ka virsma, uz kuras atrodamies, nav izliekta kā uz zemes, bet gan ieliekta. Likās, it kā mēs atrastos lēzena kausa dibenā.

— Teoretiski mūsu redzes lokam vajadzētu būt neierobežotam, mums būtu jāredz apkārtne nevis simts, bet pieci simti vai tūkstoš kilometru tālumā, paceļoties arvien augstāk un augstāk pret debesīm. Tomēr lielā attālumā gaisa zemākie slāņi jau kļūst nepietiekami dzidri un priekšmetu.apveidi pamazām saplūst cits ar citu.

— Tātad apvāršņa jīnija še nevar būt tik asa un noteikta kā tur, augšā? īstenībā še apvāršņa nemaz nav, bet mēs redzam zemes pakāpenisku pāreju debesīs!

— Tikai zemo mākoņu vai miglas dēļ mēs šo faktu līdz šim nevarējām novērot.

Pret vakaru upe ievērojami paplašinājās, toties tās straumes ātrums samazinājās, tāpēc pastāvīgi vajadzēja nodarbināt airus, lai pietiekami ātri tiktu uz priekšu.

Abu krastu zaļajās sienās vietām bija redzamas spraugas, kurp aiztecēja dala ūdens šauru atteku veidā vai arī no kurienes šis ūdens atgriezās galvenajā gultnē. Šajā gultnē sāka parādīties bieziem meldriem apaugušas salas.