Plutonija

Papočkins sagatavoja bisi, un, kad priekšējais milzīgais briedis augsti paceltu galvu un trauksmaini piepūstām nāsīm pieskrēja pietiekami tuvu, atskanēja šāviens. Krūtīs ievainotais briedis visā sparā nokrita ceļos,

bet pārējie, cits uz cita spiezdamies, galvas izstiepuši, barā apstājās.

Šajā brīdī Kaštanovs paguva šo interesanto grupu nofotografēt, pasniedza aparatu zoologam un savukārt izšāva uz citu briedi, kas viņam bija pagriezis kreisos sānus. Dzīvnieks palēcās uz priekšu un sabruka zemē, pārējie strauji pagriezās pa labi un aizskrēja gar mežmalu.

Tikām bija klāt aiz briežiem skrejošie mamuti un apstājās abu mednieku upuru priekšā. Papočkins bija paguvis pielādēt abas bises, bet Kaštanovs mamuta baru uzņēma.

— Vai šaut? — zoologs uztraukumā drebošā balsī jautāja.

— Kāpēc? Gaļas krājuma mums tagad diezgan, bet mamutus mēs jau izpētījām tundrā. Šausim tikai tad, ja tie metīsies uz mums.

Dzīvnieki turpināja stāvēt uz vietas, vicinādami snuķus un it kā savā starpā apspriezdamies. Viņu bija seši, to skaitā divi pusaudži ar nelieliem ilkņiem un īsāku spalvu. Mazufi drīz nomierinājās un sāka viens ar otru rotaļāties un draiskoties ap vecajiem, kas brīžiem trauksmīgi ierēcās. Beidzot vecais tēviņš pagriezās pa labi un viss pulks sekoja tam gar klajuma malu, kurā vēl bija palikuši tikai abi degunradži.

— Kas gan šos mierīgos zāles ēdājus sabiedēja? — Kaštanovs iejautājās. — Vai tiešām alu lācis?

— Vai kāds vēl briesmīgāks izrakteņu dzīvnieks no jūsu paleontoloģiskās zvērnīcas!

— Kas to zin? Bet es domāju, ka mēs labāk neiesim uz klajuma viņu galu, jo zvērs var uzbrukt mums no biezokņa tik pēkšņi, ka mēs nepagūsim pat izšaut.

— Nu, tad ķersimies pie briežiem. Tie jāizmērī, jānodīrā un jānogādā pie laivām.

Mednieku nošautie brieži piederēja pie milzeņu sugas, kas jau sen bija izzudusi no zemes virsas, kur tie tāpat bija bijuši mamuta, pirmatnējā un alu lāča laikabiedri.

Nodīrājuši abas ādas, mednieki atcirta mazākā brieža pakaļkājas un, smagi apkrāvušies, vilkās uz upīti, cerēdami vēlreiz atgriezties pēc gaļas, ja viņu biedri izrādīsies mazāk laimīgi un ja nezināmais plēsonis, kas droši vien klaiņoja klajuma tuvumā, viņiem vēl kaut ko atstās.

MEDĪBAS UZ MEDNIEKU

Apmetnē mednieki sastapa Gromeko nepacietīgi gaidām viņu pārnākšanu. Viņš bija apstaigājis apmetnes apkārtni, savācis augus, noplūcis un uzlicis vakariņām vārīties no rīta nošauto zosi. Piepeši bija atskrējis Ģenerālis, bet viens, bez pavadoņa. Sunim pie kakla atradās ar aukliņu piesieta Makšejeva sūtīta zīmīte, kurā tas rakstīja: «Nošāvu milzu plēsoni, ko nespēju aizvilkt līdz teltij. Nepieciešams, lai Semjons Semjonovičs ierastos pie manis aplūkot medījumu uz vietas. Ģenerālis zin ceļu, bet katram gadījumam pievienoju maršrutu.»

Zīmītes otrajā pusē ar zīmuli bija uzmests mednieka noietais ceļš ar virziena norādījumiem un attālumu soļos.

Mazliet atpūtušies, Papočkins un Gromeko devās meklēt Makšejevu. Ģenerālis veda viņus labi, tomēr taku sazarojumos nereti šaubās apstājās, un šādos gadījumos palīdzēja zīmīte, kurā visi krustceļi bija norādīti. Mednieki bija ātri gājuši krietnu pusstundu un jau bija netālu no vietas, kur atradās viņu biedrs, kad no turienes viens pēc otra atskanēja divi šāvieni. Ģenerālis, skaļi riedams, metās uz priekšu, mednieki steidzās aiz viņa bailēs, ka Makšejevam draud nelaime.

Drīz viņi sasniedza lielu meža.klajumu, kura vidū pacēlās krūmi un koku audze. Pie tās viņi ieraudzīja dzeltenīgu masu virs kuras rēgojās Makšejeva galva. Priekšā klajumā skraidīja vairāk nekā desmit sarkanbrūnu zvēru, kuros nebija grūti pazīt vilkus.

Ģenerālis apstājās klajuma malā, neuzdrošinādamies uzbrukt, redzot tik lielu spēku nevienlīdzību.

Pamanījuši klajumā iznākušos medniekus, vilki sāka atiet sāņus, bet Makšejevs kliedza:

— Uzlaidiet tiem pāris skrošu devas, ja jums ir divstobrene! Man žēl izšķiest sprāgstošās lodes.

Gromeko steidzīgi pielādēja savu divstobreni ar skrotīm un nekavēdamies raidīja barā šāviņus. Vilki aizskrēja uz krūmiem. Tiem sekoja Ģenerālis, kas vienu ievainoto nobeidza. Mednieki piegāja pie Makšejeva un noklausījās šādu stāstu:

— Aizsniedzis šo klajumu, es mežmalā apstājos, jo suns sāka ņurdēt un trīcēt. Klajumā aiz birzes es ievēroju ganāmies dažus briežusun nolēmu tos nomedīt, jo šādus dzīvniekus mēs vēl nebijām ieguvuši. Sāku zagties pa krūmiem gar mežmali un, atrazdamies pretī birzītei, piepeši pamanīju milzīgu, dzeltenu zvēru, kas arī uzglūnēja briežiem. Viņš līda pie tiem viņpus birzītes … Es nodomāju, ka ši,s medījums ir interesantāks par briežiem, un sāku jau tam sekot, slēpdamies krūmos tikai simts soļu atstatumā. Briežu iekārdinātais dzeltenais zvērs mani neievēroja vai arī neveltīja pirmo reizi ieraudzītai divkājainajai būtnei savu uzmanību. Pielīdis pie pašas birzītes, viņš izslējās visā augumā, alkaini izraudzīdames sev upuri caur krūmiem, kas to šķīra no briežiem, kuri mierīgi ganījās un neko nenojauta. Tagad es ieraudzīju plēsoņa gaišajos sānos tumšas svītras un pazinu milzu tīģeri.