Pēdējais orks

Pēc viņa vairs neviena orka nebūs. Tas jau nemaz nebija tik grūti: vaja­dzēja tikai pamazām atkarot visas Cilvēku zemes līdz pašām robežām, bet pēc tam rīkoties tieši tāpat kā viņi savulaik bija darījuši dienvidos pēc cīņām ar Melnajiem laupītājiem, — vajadzēja darīt tāpat, tikai nesalīdzināmi lielākos apmēros: pa gabaliņam vien atkarot zemi trūku­mam un mežonībai un vairs nekad no atkarotā neatkāpties.

Orki bija arī viņa tauta. Vai viņš to gribēja vai ne, viņa dzīslās plūda arī to asinis un viņš bija par tiem atbildīgs. Viņam bija jāspēj lietot gan ieroču, gan pārrunu spēks. Viņam bija jākļūst par visvarenāko no or­kiem, lai varētu kļūt par pēdējo no tiem un pārraut barbariskuma un nežēlības loku, kas tos bija ieslodzījis jau gadsimtiem ilgi, — tad viņš to senās pagātnes spožumu varēs savienot ar gaismas pilnu nākotni.

Tikai tas, kurš ilgi ir staigājis pa ēnu un tumsas pasauli un nav tur nomaldījies, spēj atrast ceļu cauri labirintiem.

Austra bija pārstājusi raudāt.

Viņa nepārprotami meklēja kādu drānas gabalu, kur nošņaukt de­gunu un noslaucīt seju. Rankstrails to viņai pasniedza, un abi iesmējās, kad Austra pazina gaišo lina šalli, ar kuru ne tik sen bija pārsējusi Rank­straila roku. Necik gaiša šalle vairs nebija, tomēr slapjam degunam vēl derēja: Austra piespieda to pie sejas, izslaucīja acis, nosusināja vaigus, izšņauca degunu un beidzot pasmaidīja.

— Mēs, — teica Rankstrails un tūdaļ aprāvās. Viņš bija gribējis teikt: "mēs, es un jūs, kopīgi spriedīsim taisnu tiesu", taču atjēdzās, ka, lai arī cik nežēlīgs būtu tēvs, ne jau noziedznieku bērniem ir jābūt tiem, kas spriež taisnu tiesu. Tas jāpaveic citiem. Un viņš izlaboja sakāmo: — Mēs, ķēniņiene Ragana un es, spriedīsim taisnu tiesu. Mēs atjau­nosim taisnīgumu visu vārdā.

Tas nebija nejaušs solījums. Nebija šaubu, ka ķēniņiene Ragana nav noskaņota piedot tam, kurš noslepkavojis gan viņas vecākus, gan vīru. Arī Rankstrailam pašam bija pietiekami daudz nenokārtotu rēķinu: Lizentrailam izrautie zobi, Trakā Rakstveža sakropļotās kājas, tā vīrieša nāve, kurš tika apvainots un nogalināts zelta ķēdītes dēļ, bendes knaibļu rētas, kas vienmēr paliks uz Rankstraila auguma, Austras asaras — tas viss tiks atriebts.

Viņi atjaunos taisnīgumu.

Lai arī cik nepieejama bija Aljila, pa kādu ceļu vai taku tajā noteikti varēja iekļūt, un šo pilsētu taču nevarēja pamest vienu nežēlīga ārprā­tīgā un piecpadsmit benžu varā.

Rankstrails pieliecās, lai noskūpstītu Austm uz vaiga, tad noskūpstīja viņas roku un visbeidzot pieskārās viņas lūpām ar savējām. Tad viņš ļāva tai iet. Austra turpināja ceļu lejup pa kāpnēm.

Ziņa par laulībām izplatījās zibens ātrumā, izraisot nevaldāmu sa­jūsmu karavīru aprindās. Doma, ka viņu pilsētas un karaspēka jaunais virspavēlnieks gatavojas precēt Daligaras strēlnieci, kura bija drosmīga  kā lauva un daiļa kā pavasara debesis, acīmredzami spēja dziedēt kara­vīru ievainojumus un pildīja visu sirdis ar sajūsmu.

Brīnišķīgāku Kapteiņa likteņa pavērsienu neviens pat nespēja iztē­loties. Turklāt Rankstrails par sievu ņēma visaristokrātiskāko no grāfis­tes dižkundzēm, Daligaras princesi, un tas piešķirs papildu spēkus un varenību jaunajam virspavēlniekam, kurš pats aristokrātijai nepiederēja, bet tagad būs spiests to komandēt.

Kapteinis Rankstrails palika uz bastioniem līdz pat nakts beigām. Viņš turpināja vērot, kā nometņu ugunis pārvietojas gar kanāliem. Taču vēl uzmanīgāk ieklausīdamies plēsīgo putnu klaigās un vērodams iztraucēto gārņu lidojumus, viņš uzminēja orku pārvietošanās virzienus un seci­nāja, ka to karaspēka lielākā daļa savās nometnēs ugunis nav iedegusi, turpretī kustīgajām uguntiņām kanālu malās bija tikai viens vienīgs mērķis: ievilināt viņus slazdos. Rankstrails sapulcināja kavalērijas virs­niekus, lai pavēstītu, ka uzbrukuma plāns ir mainījies: uzbrukums tiks vērsts daudz vairāk uz austrumiem, nekā sākotnēji iecerēts, un notiks pēcpusdienā, nevis no rīta. Viņi ļaus, lai orki, kas sastinguši un nekus­tīgi slēpjas niedrājos, jūt, kā saule nokaitē viņu ķiveres un bruņas, zem kurām visi nešķīstie un sīkie kukaiņi rosīsies vēl badīgāk.

Vecākais no Varilas virspavēlnieka vietniekiem vēroja šo apspriedi iztālēm. Viņa skatiens slīdēja no Kapteiņa Rankstraila pie otrā no Daligaras strēlniekiem un tad pie trešā no āviniekiem, kas stāvēja sar­dzē uz austrumpuses nocietinājumiem. Viņš pašūpoja galvu.

—   Mēs nemūžam nebūtu domājuši, ka pieredzēsim tādus laikus. Elfi ir iznīkuši, un cilvēku cilts gods ir uzticēts orku dēliem, — viņš klusi teica.