Uz brīdi aizmirsīsim, ka mūsu priekšā ir zinātniski fantastisks sacerējums, un mēģināsim palūkoties uz plastmasu «mēri» kā uz reālām briesmām, kas draud mūsu civilizācijai. Tam ir savs pamats. Pietiks, ja atgādināsim «alvas mēri», kas negaidot aizvēlās pāri Eiropai un atstāja krodziņus bez karotēm un bļodiņām, bet kareivjus bez pogām. Un nesenie notikumi, kas bija saistīti ar izdaudzināto «enerģētikas krīzi», kad daudzās Rietumu pilsētās normāla dzīve bija gatava kuru katru brīdi apstāties? Analoģija ar plastmasu bumu rodas pati no sevis. Divdesmitā gadsimta ma- šinizētā civilizācija, neraugoties uz apbrīnojamiem panākumiem un uzvarām, ir kļuvusi pārāk atkarīga no visdažādākajiem faktoriem, pārlieku viegli ievainojama. Visā pasaulē notiekošās avārijas, kuru vaininieki ir nekaitīgs bacilis un tikpat miermīlīga pudele, kas palaista vaļā gluži nejauši un tai pašā laikā likumsakarīgi neizbēgami, kā to mums meistarīgi parādīja Pedlers un Deiviss, lieku reizi atgādināja mums šo būtībā diezgan banālo patiesību. Polimēru materiāli patiešām ieaužas visās cilvēka darbības sfērās. Līdzko uzliesmo reāls «plastmasu mēris», tā cita pēc citas notiek kosmosa aparātu, virsskaņas laineru, atomzemūdeņu, u. tml. avārijas. Vārdu sakot, gandrīz, kā apraksta Pedlers un Deiviss. Bet līdzīga situācija var izveidoties ari tad, ja «sabojājas» (salūst, pazūd) jebkurš no mašinizētās civilizācijas pamatelementiem. Alvas mēris, kas atstāja kaut kāda Hesenes kūrfirsta kareivjus bez pogām, šodien varētu kļūt par īstu apokalipsi. Iedomājieties, ka neskaitāmu elektrisko iekārtu sudrabainie lodējumu punktiņi pārvēršas par pelēkiem putekļiem. Vai ari mazāk dramatiska, bet daudz reālāka situācija — itin nevienā benzīna tankā nav degvielas!
Tātad ir iemesls izturēties pilnīgi nopietni pret brīdinājuma, romānu, kuru jūs tikko izlasījāt. Bet, lai uzskatāmi pārliecinātos. par to, cik tuvu tā autori piegājuši īstenībai, izdarīsim nelielu» eksperimentu. Tas būs mums vajadzīgs ne tādēļ, lai atrastu īsto- plastmasu slimības vaininieku. Patiesi, jautājums par to, kas vainojams romānā notiekošajās nelaimēs — zinātne kā zinātne, zinātnieki, biznesmeņi vai vienkārši nelaimes gadījums —, nerodas. Ir- citas problēmas, kas gaida, lai mēs tās pētītu.
Un tā jūsu priekšā ir pirmā no trijām novelēm. Kāpēc tieši' no trijām? Bet Pedleram un Deivisam trīs dažādu faktoru sakrišana laikā un telpā taču izraisīja polimēru sairšanas ķēdes reakciju, un katra no novelēm it kā aizstāj fantastisko kolīziju aitās īsto analogu.
1. STĀSTS PAR DIHLORDIFENILTRIHLORMETILMETĀNU
Šo savienojumu ar gudro nosaukumu pazīst visi un katrs. Lai neintriģētu bez vajadzības, saīsināsim Ženēvas nomenklatūru līdz- vispārlietojamam DDT.
Pirmo reizi šis vispopulārākais no visiem esošajiem pesticīdiem tika sintezēts jau 1874. gadā, bet tikai 1937. gadā šveicietis P. Millers atklāja tā insekticīdās īpašības, par ko pēc gada saņēma Nobeļa prēmiju.
Taču nepagāja ne gadsimta ceturksnis, kad DDT lietošana tika pārtraukta daudzās pasaules valstīs. Nebija ne sprādzienu, ne avāriju, ne ugunsgrēku, kas tik raksturīgi zinātniskās fantastikas, lapaspusēm, bet tāpēc vispasaules, bez pārspīlējuma var teikt, katastrofas sekas kļuva skaidras tikai pēc diviem gadu desmitiem. Atgādināsim tās galvenos posmus.
Zviedrijas akadēmija nepavisam nebija pārspīlējusi Millera nopelnus. DDT cīņā ar parazītiem nebija līdzīgu. Pirmajos gados šķita, ka izsitumu tīfa, encefalīta un malārijas ierosinātājiem gals ir klāt. Insekticīda lietošana izglāba dzīvību desmitiem miljonu cilvēku. Ne mazāk efektīvi preparāts sargāja plantācijas un druvas. Sargājot kokvilnu no smecernieka, DDT veicināja ražības divkāršu pieaugumu.
Un tomēr brīnums kļuva par postu. Iznīcinājuši kaitēkļus, bezkrāsainie, praktiski ūdenī nešķīstošie kristāli tikai uzkrāja iznīcinošu spēku. Pa to pašu ceļu, kas aprakstīts «Mutantā», tie nokļuva upēs, lai turpinātu savu gaitu pa jūrām. Vēja nesti, tie kā balti putekļi nosēdās uz lapām un ziedlapām. Zinātnieki aprēķinājuši, ka divas trešdaļas no pusotra miljona tonnām DDT, kas saražots gadsimta ceturksnī, nekontrolētas aizgājušas biosfērā. Miljons tonnu, miljards kilogramu, triljons gramu, neaprēķināms skaits nāvējošu mikrodevu …
Šodien DDT viegli atklājams katrā dzīvā būtnē, kas mīt ūdenī, uz zemes un gaisā. Tā nepārdomātā izmantošana kaitēkļu iznīcināšanai sevišķi uzskatāmi lika sevi manīt Kalimantanas salā. Pēc teritorijas apstrādes ar insekticīdu ķirzakas sarīkoja īstu dzīru galdu no beigtajiem tauriņiem, sienāžiem un mušām un, protams, arī kļuva par upuriem indei. Tām klupa virsū čūskas un kaķi, lai savukārt ietu bojā. Toties žurkām «DDT operācija» sagādāja īstu labklājību. Palikušas bez saviem dabiskajiem ienaidniekiem, tās savairojās tik lielā skaitā, ka ne vien aprija visus pārtikas krājumus, bet arī noveda pie cilvēku epidēmiju uzliesmojumiem. Bumerangs bija noslēdzis apli.