Kreimers uz mirkli pārtrauca darbu, lai nostiprinātu galdiņu — lidmašīna mazliet sasvērās. Viņš atspiedās pret galdiņa malu, piecēlās un devās uz tualeti.
Virtuves nodalījumā stjuarte šķiroja plastmasas traukus. Viņa paņēma no paplātes vienu tasīti un ievēroja, ka tās ārpuse ir lipīga. Meitene paskatījās uz pirkstiem — tos klāja plāna pelēki balta plēvīte. Paostījusi pirkstus, viņa saviebās un nolika tasīti atpakaļ uz galda.
Pilotu kabīnē bortinženieris ieraudzīja, ka galvenā voltmetra rādītājs pēkšņi pasitas uz leju. Viņš pasniedzās uz augšu, atgrieza divas skrūves un izvilka kastīti ar etiķeti «Sprieguma stabilizatora droseles». No otras kastītes, uz kuras bija rakstīts «Kontrol- klemmes», viņš izņēma divus vadiņus un pievienoja pirmajai kastītei. Pēc tam viņš kaut ko atzīmēja žurnālā.
Hovards izlaida borta meteoroloģisko lokatoru un skatījās uz oranžo ekrānu, pa kuru šaudījās gaismas josliņa, rādīdama elektrizēto gaisa masu sakopojumus lidmašīnas ceļā. Tad viņš pagriezās uz otru pusi, izsauca Šenonas radiobāku un pagaidīja, kamēr skaļrunī virs galvas iepīkstējās morzes signāls — viņi bija pazīti. Beidzot viņš izstiepās krēslā un salika rokas aiz kakla.
Otrais pilots pagrieza stūri, koriģējot kursu saskaņā ar norādījumiem no Šenonas, un tad nodeva vadību autopilotam. Atņēmis rokas nost no stūres, viņš uz brīdi sastinga, skatīdamies uz tām mēmā neizpratnē.
Uz vienas plaukstas bija palicis melns lipīgs plankums. Bet uz stūres tajā vietā, kur viņš bija pieskāries, melnā plastmasas virsma izskatījās mitra un spīdīga. Skaidri bija redzamās pirkstu atstātās iegro- bes.
— Velns parāvis, kas te notiek? …
Hovards paskatījās uz savu palīgu.
— Kas tad nu?
— Paskaties uz stūri.
— Kāds ķēpausis varbūt izlējis šķīdinātāju. Aptin ar papīru vai ar ko citu.
— Šķīdinātājs, kā tad … Paskaties labi.
Otrais pilots piebāza roku komandierim pie paša deguna. Viņš saverkšķija seju, tomēr paostīja.
— Ož pēc sūdiem. Benij, neaizmirsti ierakstīt žurnālā.
Bortinženieris pavīpsnāja.
— Te ir vēl kaut kāda smaka. Bet kāda? Nu kā tad, amonjaks.
— Pietiks ostīt, — stingri noteica komandieris.
— Aptin ar kaut ko stūri un nomazgā rokas. Kreimers beidza rakstīt, nolika ziņojumu, iebāza
pildspalvu kabatā un samiegojies atlaidās krēslā.
Ārpusē starp mākoņiem šaudījās zilgani zibšņi — tālu lejā trakoja negaiss.
Stjuarte virtuves nodalījumā noslaucīja no pirkstiem lipekli un nejauši uzmeta skatienu galdam. Viņa iepleta acis, nespēdama tām ticēt.
Tasīte lēni mainīja formu. Gar vienu tās sānu uz galda pilēja pārveidojusies plastmasa. Tad, kā karstā krāsnī iebāzta, tasīte pēkšņi saplaka un pārvērtās ķe- pīgā paltī. Dažas sekundes lūkojusies uz to, meitene izskrēja gaitenī un, pametusi ar galvu, pasauca vecāko stjuartu, kas vēl izdalīja dzērienus. Ieraudzījis meitenes acīs izbīli, viņš steidzās uz virtuves nodalījumu.
— Es tikko ienācu, — meitene satraukti stāstīja.
— Ieraudzīju, ka tā kūst. Es neko nedarīju. Paskatieties pats.
Vecākais stjuarts brīdi raudzījās uz lipīgo lāmu.
— Vai tikai jūs neņēmāt nost nagu laku ar acetonu vai ko tamlīdzīgu?
— Nē, kur nu. Es jau teicu, tas notika nupat. Izkusa, un cauri.
Vecākais stjuarts piedūra pirkstu tam, kas bija palicis pāri no tasītes.
— Bet vai pārējās ir veselas?
— Es domāju, ka jā…
— Labi, neuztraucieties. Nav vērts.
Bortinženieris atlika stabilizatoru atpakaļ vietā un
beidza ierakstu žurnālā. Mutants-59 bija atradis šajā ierīcē sev piemērotu barību.
Kāda sieviete, atgriezusies no tualetes, sniedzās pēc somiņas, ko bija atstājusi zem krēsla. Sataustījusi siksniņu, viņa to pavilka un — izstiepusi kā elastīgu lenti, pārrāva pušu. Pasažiere nopukojās, pacēla siksniņu un pasauca stjuartu.
— Ko kundze vēlas?
— Vai te apakšā ir radiators? — Viņa rādīja stjuartam notrūkušo siksniņu.
— Piedodiet, kundze…
— Lūdzu, paskatieties pats. — Viņa pasniedza siksniņu stjuartam. — Es pabāzu somiņu zem krēsla, un, lūk, tā ir sadegusi.
— Atvainojiet, kundze, salonā radiatoru nav. Somiņa, jādomā, bija veca. Plastmasai nav tik ilgs mūžs kā ādai.
— Somiņa nebija veca, meita man uzdāvināja to pirms pāris nedēļām.
— Mēģināšu sarunāt, lai firma iedod jums vienu no savām somiņām, līdzko būsim nokļuvuši Kenedijā.
Stjuarts apstiprināja solījumu ar profesionālu smaidu.
Atmaigusī sieviete atslīga krēslā.
— Es to izsviedīšu laukā, — stjuarts piedāvājās, paņemdams siksniņu, un domīgs gāja uz virtuvi.
Bortinženieris kārtējo reizi nolasīja mērierīču rādījumus, tad apsēdās ērtāk un paņēma nosmulētu grāmatiņu mīkstos vākos. Bet virs viņa galvas mutants jau barojās stabilizatora krāsaino vadiņu mudžeklī, uzkrādams spēkus un dalīdamies.
Izolācija izšķīda, uzliesmoja īssavienojums, un va- diņiem, kas bija paredzēti diviem ampēriem, uzbruka simts ampēru. Atskanēja sprādziens, un kabīnē iepeldēja kodīgu dūmu mākulītis. Bortinženieris kā dzelts pietrūkās kājās un no mugurpuses uzgrūdās virsū otrajam pilotam, kas bija noliecies pār vadības ierīcēm.
Pēkšņi lidmašīna sāka piķēt un pasažieriem uznāca nelabums no sajūtas, ka no kājapakšas pazūd grīda.