Mutants-59 plastmasu ēdājs

— Bet ko jūs sacīsiet par šo? — Kreimers rādīja uz galdiņa malu un savām sasmērētajām biksēm. Komandieris pieliecās, lai apskatītu galdiņu.

— Neskarieties tam klāt! Paostiet. Vai jūtat smaku?

— Mister Kreimer, tādu pašu efektu var panākt ar daudz ko. Jūs varējāt uzšļakstināt kādu šķīdinātāju, varējāt aizdedzināt ar šķiltavām …

— Tas nav apogļojies. Vai tiešām jūs neticat savām acīm?

— Komandieri, — nervozi ierunājās stjuarts, — vai varu palūgt jūs uz dažiem vārdiem? Es gribētu jums kaut ko parādīt.

Viņš ar zīmēm aicināja Hovardu līdzi uz virtuves nodalījumu. Lipīgo ezeriņu tajā vietā, kur pirmīt bija

stāvējusi tasīte, klāja putas, un virs tā šūpojās burbuļu cepurīte.

— Un tad vēl tās sievietes somiņa. Paskatieties, es to iesviedu te. — Stjuarts noliecās pie atkritumu tvertnes. Tikko viņš pacēla tās vāku, abi sastinga no pārsteiguma. No tvertnes taisnstūrainās mutes vēlās pelēcīga līpenu putu masa, bez skaņas izplūz- dama pa grīdu. Tur, kur putas saskārās ar grīdas segumu, tās gandrīz momentāni iesūcās spīdīgajā vinila virsmā, tāpat kā eļļa iesūcas aprūsējušā metālā.

— Tā! — stingri sacīja Hovards. — Tā… Kā viņu sauc? … Kreimera blakussēdētāju pārsēdiniet citā vietā.

Atgriezies savā kabīnē, Hovards paostīja apsaitēto stūri, tad uzrunāja bortinženieri:

— Vai tu esi kaut ko darījis ar to sprieguma sta- bilizatoru?

— Jā, es atvienoju. Iztiksim tāpat.

— Bet vai tu neattaisīji to vaļā un nepaskatījies, kas tam par vainu?

— Neatmaksājas, tik un tā lidojot mēs neko nevaram ar to izdarīt. Kad būsim Kenedijā, ieliks citu sta- bilizatoru. Šis ir čupā.

— Benij, es tomēr gribētu, lai tu apskaties.

— Stabilizatoru? Iztiksim bez tā. Nu, labi, lai notiek …

— Attaisi to, Benij.

Redzēdams, cik komandieris noraizējies, bortinženieris bez vārda runas piecēlās un noskrūvēja sta- bilizatora vāciņu. Pavilka to uz savu pusi un sastinga.

— Jēzus Kristus, kas tad tas?

Aparāta iekšpusē karājās daudzkrāsaina kustīga lāse. Kamēr viņi sēdēja kā apmāti, lāse izstiepās, atrāvās un nopakšķēja uz grīdas. Inženieris grasījās pataustīt lipekli.

— Neķeries klāt! — uzsauca Hovards.

— Kāpēc ne? Kas noticis?

— Liec stabilizatoru atpakaļ un vairs neko neaiztiec.

Pa durvīm pabāza galvu stjuarts.

— Viss kārtībā, es viņu pārsēdināju.

— Labi. Bet tagad palūdziet, lai doktors Kreimers atnāk šurpu.

— Jā, ser.

— Pēc tam ejiet atpakaļ. Meitenēm pastāstiet tikai pašu nepieciešamāko un neejiet prom no turienes. Sapratāt?

— Jā.

Abi piloti un bortinženieris ierunājās reize:

— Paklausieties, komandieri, ko tas nozīmē?

— Kas tad ir noticis?

— Kas ir Kreimers?

Hovards vispirms cieši palūkojās uz abiem un tikai tad atbildēja:

— Es gribu, lai jūs paši dzirdētu, ko stāsta šis cilvēks.

Ienāca Kreimers.

— Sēstieties. — Hovards norādīja uz tukšo praktikanta krēslu. — Vai jūs nevarētu šiem puišiem pastāstīt to, ko pirmīt stāstījāt man?

Hovards pameta ar roku uz pasažieru salonu pusi. Kreimers joprojām sēdēja, cenzdamies nekam nepie- durties. Plankums bija iesūcies audumā, atstājot uz biksēm tumšas pēdas.

— Kā jau es teicu komandierim, — Kreimers ātri iesāka, — es piedalos izmeklēšanas komisijā, kuru Britānijas valdība sastādījusi, lai noskaidrotu, kādi iemesli ir katastrofai Londonas centrā…

īsos vārdos viņš aprakstīja situāciju.

Reaktīvās pasažieru lidmašīnas saloni tiek iekārtoti, ņemot vērā trīs pamatprasības. Pirmkārt, visam

tajos jābūt vieglam, otrkārt, jābūt vienkārši apkalpojamam un, treškārt, izturīgam pret nolietošanos un koroziju. Praktiski tas novedis pie tā, ka salons gandrīz par astoņdesmit procentiem sastāv no plastmasas. Griesti, sienas un krēsli ir apdarināti ar vinila plēvi. Bagāžas plaukti ir štancēti no polistirēna. Paneļi ar pogām virs katra krēsla ir no polipropilēna, bet iluminatori noslēgti ar speciālām augstvērtīgas plastmasas blīvēm. Te pietiek barības miljoniem mutanta-59 paaudžu.

Pamazām, daudzviet pat gluži nemanāmi, mutants bija kļuvis par pilntiesīgu lidmašīnas saimnieku. Tualetē piestiprinātais uzraksts «Tikai izlietotajiem dvieļiem» sāka liekties, un burti stiepās garumā. Pasažieris, kas atgriezās no tualetes, apsēdās pie loga, un hermētiskā blīve arī sāka stiepties un raukties. Pasažiera kurpes plastmasas pazole saplaka zem viņa svara …

Kreimers bija beidzis stāstīt. Apkalpe sēdēja kā bez valodas palikusi, vienīgi otrais pilots likās neinteresējamies ne par ko: viņš vadīja lidmašīnu, ne- nolaizdams acis no mērierīcēm.

Hovards ar īkšķa nagu paknakšķināja pa zobiem.

— Ja man izdosies noturēt visus vietās, ja neviens nepakustēsies, varbūt izdosies nolaisties Kenedijā…

— Tikai ne Kenedijā, — iebilda Kreimers. — Tur mēs nedrīkstam nolaisties. Vai tad jūs nesaprotat, ka mēs pašlaik esam tādi kā spitālīgie?

— Un mūs izolēs? — vāji slēptās bailēs iejautājās trešais pilots.

— Kā gan citādi. Mums būs jāiziet visas dezinfekcijas procedūras…

— Varbūt mēs varam izmantot Teijorkrīku, — iejaucās Hovards.

— Kas tā tāda?

— Avārijas josla kilometrus sešdesmit uz dienvidiem no Bostonas, okeāna piekrastē.