Otrais pilots atguvies pavilka stūri atpakaļ, un lidmašīnas deguns parāvās uz augšu. Hovards izņēma no mazas kastītes pretdūmu acenes. No bojātā mezgla tā plūda dūmi, ka ventilatoram vajadzēja darboties ar pilnu jaudu, lai piloti nenosmaktu.
Hovards pielieca sev tuvāk iekšējo sakaru mikrofonu un savaldīgi teica:
— Te runā lidmašīnas komandieris Hovards. Pašreiz mēs lidojam deviņtūkstoš piecsimt metru augstumā. Pretvējš aizkavēs mūsu ierašanos maršruta galapunktā apmēram par trīsdesmit piecām minūtēm. Bez tam mēs drīz ieiesim nelielu turbulento plūsmu zonā, tādēļ lūdzu visus piesprādzēties un palikt sēžam. Paldies par uzmanību.
Hovarda balss apklusa, un salonā iedegās sarkanais brīdinājuma tablo.,
Kreimers, negaidītā pikējuma pamodināts, sagrozījās krēslā, cenzdamies iekārtoties ērtāk, un viņa ceļi atdūrās pret galdiņu. Gribēdams to nolaist, Kreimers paliecās uz priekšu un ieraudzīja, ka galdiņa mala kļuvusi pavisam mīksta un lipīgā strūklā tek viņam uz biksēm. Uz ceļgala bija redzams pelēks pienainas nokrāsas traips. Zagšus paraudzījies, vai blakus sēdošais pasažieris neredz, viņš noliecās un izstiepa labo roku, lai piespiestu izsaukuma pogu. Taču pēdējā mirklī atrāva roku atpakaļ un nolaida uz paroča ar delnu uz augšu. Vēlreiz uzmanīgi palūkojies apkārt, Kreimers ar kreiso roku paņēma zīmuli, ar tā otru galu nospieda pogu un nekustēdamies gaidīja.
— Ar ko varu pakalpot, ser? — jautāja pienākušais stjuarts, pasažiera dīvainās pozas pārsteigts.
— Es gribētu runāt ar lidmašīnas komandieri.
— Vai jūs nevarētu man pateikt, par ko, ser?
— Pagaidām nevaru. Kaut kas ir noti… — Kreimers pārliecinājās, ka pasažieris blakus vēl nav pamodies, un, pazeminājis balsi, turpināja: — … noticis, un lidmašīnai draud briesmas. Es gribu parunāt ar komandieri. Lūdzu, paaiciniet viņu uz karstām pēdām!
Stjuarts, paslepeni ielūkojies Kreimera sejā, nosprieda, ka šis cilvēks ir vai nu traks, vai piedzēries.
— Vai jūs nebūtu tik laipns, ser, un neienāktu pirmās klases salonā? Es pasaukšu kādu no apkalpes locekļiem.
— Klausieties ar abām ausīm. Jums grūti tam ticēt, bet es nevaru atstāt savu vietu. Man jāpaliek tur, kur esmu.
«Ak dievs,» nodomāja stjuarts, «mums ir pagadī-. jies histēriķis. Bet varbūt viņš paņēmis līdzi bumbu…»
— Labi, ser, — viņš nomierinoši teica, — es jūs sapratu. Palieciet tepat, bet es iešu aprunāties ar komandieri.
Stjuarts aizgāja. Kreimers noskatījās viņam pakaļ, saklausījis viņa balsī labvēlības pieskaņu. Aiz šķērssienas, kas šķīra divus salonus, stjuartam bija jāspiežas cauri nelielam pūlītim — pasažieri stāvēja rindā pie tualetes.
Stjuarts mierīgi ziņoja Hovardam:
— Izskatās viņš tāds ērmots. Sēž, kūkumu uzmetis, it kā baidītos kaut kam pieskarties…
— Un jūs domājat, ka viņš grib kaut ko izdarīt? — jautāja Hovards.
— Grūti pateikt. Draudēt nedraudēja, vismaz pagaidām ne.
— Iešu paskatīties.
Kreimers gaidīja, degdams nepacietībā. Komandieris savaldīgi uzrunāja viņu:
— Labvakar, ser! Stjuarts man sacīja, ka jums kaut kas esot noticis …
Kreimers norādīja uz guļošo pasažieri.
— Aizvāciet viņu… — Viņš sastomījās, tad saņēmās. — Labi. Vispirms, es neesmu traks, es netīkoju nolaupīt jūsu lidmašīnu, kaut gan tas, ko teikšu, jums izklausīsies vienkārši neticami.
— Un tas būtu?
— Mans uzvārds ir Kreimers, doktors Kreimers. Esmu zinātnieks. — Komandieris un stjuarts stāvēja un klausījās. — Kaut kādā veidā — es pats nezinu, kā — esmu ienesis lidmašīnā mikroorganismus, un tas ir bīstami.
— Mikroorganismus? Ko tas īsti nozīmē?
— Komandieri, jūs droši vien zināt par notikumiem Londonas centrā.
— Zinu.
— Es esmu valdības komisijas loceklis, kurai uzdots izmeklēt šo notikumu iemeslus, un pašlaik dodos uz Ņujorku ar steidzamu ziņojumu NASA par notikumu dabu.
— Vai jūs varat man to pierādīt, ser?
— Ko? Protams, varu. — Kreimers sniedzās pēc portfeļa, brīdi pavilcinājās, tad teica: — Komandieri, es dabūšu savus dokumentus un uzrādīšu tos jums, taču esmu spiests lūgt jūs neņemt tos no manām rokām, bet izlasīt neaiztiekot.
Stjuarts saskatījās ar Hovardu, bet Kreimers izvilka no portfeļa ziņojumu un personības dokumentus. Guļošais pasažieris sarosījās un pagriezās uz otriem sāniem. Komandieris un stjuarts pārlaida acis dokumentiem un pamāja Kreimeram ar galvu.
— Komandieri, — Kreimers turpināja, — mums tagad ir nopietni pierādījumi, ka katastrofu Londonā izraisījis unikāls mikroorganisms, vienkāršāk sakot — mikrobs.
Hovardam atausa atmiņā, kas viņam savā laikā bija mācīts: viņš atcerējās psihiatru, kas bija lasījis lekciju par agrīnajām šizofrēnijas pazīmēm un par to, kā pazīt potenciāli bīstamu pasažieri.
— Kā jūs teicāt, mister Kreimer, — viņš pārvaicāja, — ko dara šis mikrobs?
Kreimers vērīgi paskatījās uz abiem un gurdi atbildēja:
— Tas ēd plastmasu.
— Mister Kreimer, — komandieris teica jau bargākā balsī, — man katrā ziņā jāņem nopietni viss, kas attiecas uz lidmašīnas drošību, taču neaizmirstiet, ka jūs tērējat manu laiku. Lūdzu jūs vairs nevienu netraucēt, citādi…