— Mums būs nepieciešama pilnīga apstrāde. — Kreimers uzskaitīdams lieca pirkstus. — Katram pasažierim būs jāizģērbjas, jānomazgājas dušā un jāatdod apģērbs sterilizēšanai. Lidmašīna būs jāap- lenc…
— Kas, pie velna, to visu darīs? — skaļi prātoja Hovards. — Lidostas medicīniskajam personālam nav tādu ierīču.
— Sazinieties ar Dagveju.
— Kas tā tāda?
— Mikrobioloģisko ieroču izmēģinājumu poligons. Viņi var ar helikopteru pārsviest dažus cilvēkus uz Teijorkrīku — aizsargtērpus un visu, kas pienākas. — Kreimers drūmi pasmaidīja. — Kaut reizi uzticiet viņiem kādu pozitīvu uzdevumu!
Sievietei ar somiņu tuvākā iluminatora blīve pa pilienam vien notecēja uz apšuvumu, un tas notika bez mazākā troksnīša.
Iluminatori reaktīvajā lidmašīnā būtībā ir konstruktoru piekāpšanās pasažieriem: konstruktori labprāt iztiktu vispār bez logiem, jo tie sadārdzina izmaksas un samazina fizelāžas stiprību. Katrs iluminators gatavots no trijām četrām caurspīdīgas plastmasas kārtām un katra kārta hermētiski iestiprināta attiecīgajā korpusa slānī. Telpā starp iekšējām kārtām gaisu iesūknē kompresori, kas atrodas zem pilota kabīnes. To dara, lai izvairītos no ūdens tvaiku kon- densēšanās; starp šīm kārtām tiek uzturēts tāds pats spiediens kā salonā. Turpretī starp pārējām kārtām spiediens un temperatūra ir tāda pati kā atmosfērā.
Neprātīgā uzņēmībā mikroskopiska mutanta-59 lāsīte pārvarēja divarpus centimetru plato atstarpi, kas šķira iekšejas izolācijās kar tas. Sūnas izdalīja fermentus, kas sagrāva cilvēka radītās molekulas.
Meiča modernajā putekļu mētelī gulēja, kamēr kāds pasažieris, čāpodams pa eju, neaizķēra viņas plecu. Viņa pamodās, mēģināja pakustēties, bet kā šausmīgos murgos nespēja dabūt galvu nost no atzveltnes. Beidzot viņa atrāva to kā saslapušu stikleni no ietinamā papīra. Starp vaigu, apkakli un krēslu bija sakrājusies līmveida viela, kas, meičai kustoties, garām tilkām tecēja uz leju. Viņa drausmās pagriezās un ieraudzīja, ka mētelis uz pleca iziris kā vecs krekls. Meiča ilgi sēdēja kā paralizēta, ar pārakmeņojušos seju, tad iekliedzās. Atskrēja stjuarte.
Pirmās klases salonā drukns sārtvaidzis aizvien vēl saldi krāca: tā viņš gulēja kopš pašas izlidošanas. Vienaldzīgs pret visu pasauli, smaržodams pēc brendija, viņš nevarēja manīt, ka mainās viņa aceņu forma. Vispirms kļuva mīksts plastmasas loks uz deguna, un acenes, lēcu vilktas, nošļūdēja uz vaigiem, padarot vīrieša seju karikatūriski smieklīgu. Tad viens stikls izkrita no ietvara un ievēlās pasažierim klēpī. Pa grumbām uz leju, uz vaļējo muti sāka tecēt brūna šokolādes straumīte. Pasažiera seja raustījās.
Meiča bija mazliet nomierinājusies; stjuarte pielika visas pūles, lai viņa neceltos augšā un neietu mazgāties.
Skaļrunī atskanēja komandiera balss:
— Runā apkalpes komandieris Hovards. Sakarā ar nelielu kļūmi elektriskajā sistēmā mēs nelidosim līdz Kenedijai Ņujorkā. Mēs nolaidīsimies vienā no aerodromiem dienvidos no Bostonas. Sakarā… sakarā ar kļūmi man jālūdz jūs palikt savās vietās un nesprā- d^t vaļā jostas. Lūdzu atvainot par šīm neērtībām.
Apkalpojošais personāls centīsies sagādāt jums maksimālu komfortu, bet es lūgšu jūs visus nesmēķēt.
Hovards izslēdza mikrofonu.
— Pirms nolaišanās jums būs jāpasaka viņiem patiesība, — teica Kreimers.
— Katrā ziņā, bet, ja es pateikšu visu uzreiz, izcelsies panika. Labāk jau pa daļām. — Hovards pagriezās pret otro pilotu. — Vai ir panākumi?
— Jā, viņi jau izsauc Teijoru.
— Labi. — Viņš atkal pagriezās pret Kreimeru.
— Bet tagad, doktor …
Durvis aiz viņiem pēkšņi atvērās un tūlīt aizcirtās. Bija dzirdama kaut kāda rosīšanās. Kad durvis atvērās no jauna, tajās parādījās pirmās klases salona pasažieris, kam seja bija notriepta ar brūnganām švīkām. Viņa acis šaudīja zibeņus.
— Vai jūs esat komandieris? — viņš iebrēcās.
— Velns lai parauj, kas te galu galā notiek?
Viņš klupa uz priekšu. Bortinženieris Benij s apsviedās savā krēslā un sagrāba nelūgto viesi ātrāk, nekā viņš paguva pieskarties Hovardam.
— Ejiet atpakaļ uz savu vietu!
— Paklausieties, man pieder jūsu draņķīgās kompānijas akcijas. Es pazīstu jūsu direktorus. Un es garantēju, ka …
Bortinženieris uztrūkās stāvus un ar blīkšķi piespieda vīrieti pie durvīm. Šajā vardarbības aktā izeju atrada viss viņa satraukums.
— Turiet muti un klausieties! — viņš uzkliedza.
— Lidmašīna ir briesmās, bet jūs, ienākot te, esat vēl palielinājis šīs briesmas. Jūs dzirdējāt komandiera pavēli? Ejiet atpakaļ, apsēdieties, piesprādzējieties un klusējiet! Un, ja jūs vēl patrāpīsieties man acīs, es jums galvu ietriekšu vēderā, sapratāt?
Pasažierim acis spīgoja, un viņa sejā bailes jaucās ar dusmām.
— Bet tagad vācieties laukā!
Dusmas bija izgaisušas; tagad akcionārs drebēja kā apšu lapa. Viņš atspiedās pret durvīm, šausmās atkāris apakšžokli.
— Ko jūs darāt? — Viņš noslaucījās, nosmērēdams brūnu visu seju. — K… kas te notiek? Es gribu zināt — vai mēs nositīsimies?
Inženieris neatbildējis pastiepa roku, atvēra durvis un, aizvedis pasažieri atpakaļ uz vietu, piesprādzēja viņu.