Mutants-59 plastmasu ēdājs

— Nav nekādas vajadzības. Bet tagad, doktor, nesakiet neko, jūs esat parasts pilsonis, nekas vairāk. Viņi nevienu neaiztur. Viņi grib, lai neviens nepaliktu zonā.

— Bet man taču jāpasaka viņiem, ka mani draugi sēž slazdā! — Džerards gandrīz izkliedza.

— Vai tad, lai pateiktu, katrā ziņā ir jābūt doktoram? — Menzels pagriezās un sāka soļot pa tukšo ielu uz Vaithollas pusi. Iedams viņš izmeta pār plecu: — Kustieties, mēs zaudējam laiku …

Kad viņi bija sasnieguši dzeloņstiepļu aizžogo

jumu, viņiem priekšā nostājās divi kareivji ar automātiem. Viņi bija aizsargformā: galvā ķiveres ar caurspīdīgiem sejsegiem, mugurā gumijas tērpi, rokās biezi cimdi, kājās smagi zābaki. Viens no viņiem norādīja uz īsu rindu, kas stāvēja uz olīvkrāsas furgona pakāpieniem.

Brīdi padrebinājušies saltajā vējā, visi četri iekāpa siltajā, mitrajā dezinfekcijas furgonā. Menzels, uzrādījis Džerarda dokumentus, skaidroja nogurušam medicīnas dienesta seržantam, kas sēdēja pie dušas kabīnēm, ka paraugus nedrīkst dezinficēt. Uzdevis vairākus neticīgus jautājumus, seržants lika viņam atvērt kastīti. Ieraudzījis iekšā flakonus, viņš apmierināts pasmaidīja un, ar garu pinceti paņēmis kastīti, apslacīja to no ārpuses ar dezinficējošu šķīdumu.

Nākamajā pusstundā četrinieks izgāja visu paredzēto procedūru: izģērbās, nodeva drēbes kareivim, kurš ielika tās stiepļu tīklos, un nomazgājās karstā ūdenī, kas oda pēc kaut kādas ķimikālijas. Beidzot, noberzējušies ar rupjiem, dzelteniem armijas dvieļiem, viņi saņēma no sterilizatora tīklus ar drēbēm un tika palaisti vaļā. Pēc turku pirts karstuma āra gaiss likās divtik auksts. Menzels nesa paraugu kastīti, un tā viņi nonāca līdz Pārlamentskvērai.

Uz trotuāriem klusēdami drūzmējās ļaužu pūlīši. Pie ieejas Apakšnamā stāvēja divas televīzijas kompāniju automašīnas. Strādnieki vilka kabeļus un uzstādīja prožektorus. Komentators kaut ko murmināja mikrofonā. Uz policijas mašīnām, kas stāvēja, sagriezušās pāri trotuāram, mirkšķinājās zilās ugunis, bet pa Vestminsteras tiltu lēnām aizbrauca ātrā palīdzība, atstādama aiz sevis tvaika mutuļiem līdzīgus dūmus.

14

Pāri galvām, ar kaukoņu šķeldams dzidro gaisu, gar upi uz rietumiem aizlidoja helikopters.

Menzels pagriežas pret Džerardu un atvēra paraugu kastīti.

— Nu, sadalīsim mantu?

Viņš izņēma samta maisiņus, kurus Ekermens bija ietinis alumīnija folijā, aiztaisīja kastīti un pasniedza to Džerardam kopā ar kabatas portfeli.

— Mani interesē, — ierunājās Džerards, — ko jūs tur paslēpāt.

— Marmora gabaliņus, drauģel, — bez smaida atteica Ekermens.

Džerardam bija jāsaņem kopā pēdējie spēki, lai pārietu Vestminsteras tiltu un gar krastmalu aizvilktos līdz Svētā Tomasa slimnīcai.

Pēc vairākām stundām viņš atguvās mazā slimnīcas nodaļā. Saprātam pamazām apskaidrojoties, viņš atcerējās cilvēkus, kas viņu bija apstājuši, pārkāpjot slimnīcas slieksni, un vispirms jau Bikena seju. Pēkšņi viņu pārņēma šausmas. Vai viņš bija pateicis par Annu un Sleiteru?

Džerards uztvēra visu aizvien skaidrāk, un viņam atausa atmiņā vēl viena seja. Tas bija miesās ražens policijas inspektors — jā, tas pats. Policists runāja kaut ko par virvēm, glābšanas piederumiem, Rī- džentsparku — tātad viss bija izdarīts. Ar milzu piepūli viņš pacēla galvu no spilvena, lai paskatītos, cik ir pulkstenis. Viņš lēni aptvēra, ka ir nogulējis turpat vai astoņas stundas. Džerards ļāva galvai atkrist uz spilvena un jau kuro reizi mēģināja pārvarēt laimīgā nespēka stāvokli. Droši vien viņam kaut kas bija iedots … j

Ļaudamies miega varai, viņš atkal iedomājās Annu.

tfļ JJ Londonas lidosta, milzīgais, nekārtīgais ēku (0) un Pāre iu komplekss, lēnām pamira. Cita pēc " citas kļuva tukšas zāles, un pierastās kafijas, petrolejas un dārgu smaržu smakas nomainīja mutanta-59 miklā amonjaka smirdoņa.

Beidzot no visām lidostas ēkām darbojās vairs tikai viena. Tranzītpasažieru istabā bija iekārtots dezinfekcijas punkts tikai tiem, kam bija speciālas atļaujas lidot ar kādu no nedaudzajām lidmašīnām, kuras drīkstēja pacelties gaisā.

Tikko bija sākusies iekāpšana 1224. reisa lidmašīnā, kas devās uz Ņujorku. Pasažieri, vēl joprojām raukdami degunus no dezinfekcijas centra kodīgajām smakām, rādīja savus dokumentus aiz stikla nožogojuma sēdošajiem policistiem un imigrācijas ierēdņiem. Neviens nerunāja: mutanta smirde visiem atgādināja aiz muguras palikušo mirstošo pilsētu.

Strādnieki aizsargtērpos un maskās apsmidzināja gigantiskā reaktīvā gaisakuģa fizelāžu ar dezinficējošu šķīdumu, ap trapu riņķoja armijas «džipi».

Ar skubu kravādamies, Kreimers pēdējā brīdī pirms braukšanas uz lidostu bija iegrūdis portfelī savu zelta pildspalvu.

Velkot ciet drošības jostu, viņš ar pusausi klausījās stjuartes vienaldzīgi glāsainajā balsī:

— … un nodzēsiet cigaretes. Pēc dažām minūtēm mēs sāksim lidojumu uz Ņujorku bez nolaišanās pa maršrutu Šenona — Gandera — Kenedija. Kompānijas «Metro Airlines» vārdā mūsu lidmašīnā jūs sveic kuģa komandieris Hovards un visa apkalpe. Pateicos par uzmanību.