Anna dalīja porcijās ēdamo, salikdama to nelielās kārtīgās kaudzītēs. Viņa uzsmaidīja Džerardam un norādīja uz diviem biskvītiem.
— Tā ir jūsu deva.
— Tas viss man?
— Nemuļķojieties, citādi ņemšu atpakaļ.
— Jūs jau esat pieradusi pie tādām lietām, — Džerards izsmējīgi atbildēja.
— Man netīkas atcerēties, bet bērnībā es biju skautos. Jūs jau zināt viņu devīzi: «Esi gatavs!» Nelaime tā, ka es nekad nerīkojos saskaņā ar šo devīzi.
Džerards ar acīm meklēja Pērvisu. Novilcis žaketi un kreklu, viņš staigāja šurpu un turpu gar ejas priekšu.
— Tarzāns ieslodzīts krātiņā, — sacīja Anna pasmaidīdama.
— Kaut tikai tas kretīns tupētu mierīgi, — atsaucās Džerards. — Viņš velti tērē mūsu skābekli. Kā būtu, ja mēs mazliet atpūstos? — Viņš uzplikšķināja sev pa celi. — Iekārtojieties.
— Šoreiz es kājas likšu citādi, — teica Anna. Viņa izstiepās blakus Džerardam un ielika galvu viņam klēpī. Džerards atzvēlās pret sienu, aizvēra acis un mēģināja aizmirsties.
Taču iemigt pašreizējā situācijā likās neiespējami. Viņš skatījās uz Annas garajiem matiem, ieapaļo seju ar smulgano ādu, augstajiem vaigu kauliem un garajām, tumšajām skropstām. Viņam ienāca prātā, ka Anna viņam ir gandrīz vai sievietes skaistuma ideāls. «Šī seja vienīgā…» — vai tas bija Šekspīrs vai «Skūpsti mani, Ket»?
Pirms daudziem gadiem Džerards pazina meiteni, kura bija ļoti līdzīga… viņas seja bija gandrīz tāda pati. Bet Anna stāvēja tuvāk ideālam. Un viņa bija precējusies ar Arnoldu Kreimeru. Viņš centās atgainīt šo domu, prātot tikai par grandiozo nelaimi, kas tur augšā, viņiem virs galvas, acīmredzot bija notikusi ar sakariem, apgaismojumu, gāzes un ūdens apgādi, ar transportu…
9
Cik plaši varēja būt izplatījusies šī parādība? Vai plastmasa bija sākusi irt visur vai tikai Kingskrosas rajonā? Iztēloties, kāda izskatās pusparalizētā Londona — tas viņa nogurušajām smadzenēm bija par daudz. Aizvien vairāk un vairāk mācās virsū snaudiens, līdz beidzot Džerards iegrima dziļā miegā.
Satiksme pa Kemptonstrītu uz austrumiem no Edžvordroudas nenorimst ne dienu, ne nakti. Ielas abās pusēs, kur vien skaties, ir vieglo un smago automašīnu stāvvietas, kas ierobežo kustību līdz vienai vienīgai šaurai joslai.
Ielas vidū ir saliņa, kur gājējiem uz laiku paglābties no velna pilnajiem, saniknotajiem šoferiem. Uz šīs saliņas paceļas betona caurule, kas noseg.a ar melnām čuguna restēm. Te iznāk ārā Beikerlo metro
līnijas ventilācijas šahta. Parasti no tās pilsētas drēgnajā atmosfērā izplūst silts, sasmacis gaiss, kas ož pēc gudrona un hlorkaļķa. _
Tajā brīdī, kad eksplodēja Kingskrosas stacija, ielas bija stāvgrūdām pilnas ar gājējiem: vieni steidzās uz autobusu pieturām, citi — pie mašīnām, kas bija atstātas pie maksas stāvvietu skaitītājiem.
Bet ar restēm noslēgtajā šahtā lēnām rūga nelabi smakojoša masa. Burbuļojošas putas uzsizdama, tā kāpa arvien augstāk un augstāk. Atsevišķas šūnas šajā netīrajā masā dalījās un sašķēlās divās daļās, no divām radās četras, no četrām — astoņas. Tā kā barības vielu netrūka, šūnas bezgalīgi un neapturami pildīja savu mūžseno uzdevumu — dalījās un auga, lai atkal dalītos. Pamazām šahtu piepildīja putas, kas jau sniedzās līdz pašām restēm.
Nezināms gājējs, apstājies uz saliņas, aizdedzināja cigareti un aizsvieda sērkociņu. Tas izkrita cauri restēm.
īss uzliesmojums, dobjš, stiprs trieciens, un betona šahta pāršķēlās kā cepuru kārba, saraustīdama vaininieku gabalu gabalos. Čuguna restes uzlidoja gaisā, atsitās pret trotuāru un kā trakas aizvēlās pa to, saspiezdamas gājējus kā milža bērna stīpa, līdz beidzot iztriecās cauri delikatešu veikala sienai un palika guļam starp saplacinātām kastītēm un sasistiem stikliem.
Londonas metro Koburgstrītas dispečeru punktā valdīja pilnīga panika. Atbildīgie satiksmes darbinieki, sapulcējušies lielā, apaļā istabā, apjukuši pētīja pazemes maģistrāļu shēmu.
Dežuranti pie pultīm velti mēģināja palīdzēt vilcieniem, kas shēmā bija atzīmēti ar sarkaniem punktiem. Bija acīm redzams, ka katastrofa strauji izplatās pa visu simts divdesmit kilometru garo tuneļu tīklu.
Tuneļos čīkstēdami apstājās desmitiem vilcienu. Pārbiedētu pasažieru ordas pa tumšiem, piesmakušiem tuneļiem gāja pretī tuvējo staciju glābējai gaismai. Vēl dunēja mazāki sprādzieni, vēl nebija apdzēsti ugunsgrēki, bija sabojāti gandrīz vai visi vadi un kabeļi. Jo tālāk un ātrāk izplatījās plastmasas sairuma process, jo vairāk saskanīgā pazemes sistēma pārvērtās par pilnīgu jucekli. Galu galā sistēmas galvenais inženieris Koburgstrītā deva vienīgo šajos apstākļos iespējamo pavēli — slēgt metro.
Virs zemes saltajā decembra gaisā vairs neizzuda sairstošās plastmasas smaka, atbaidoša, salkana smaka, līdzīga pūstošas gaļas smakai. Tā piepildīja ielas un mājas, pagalmus un darbnīcas.